1941. gada 5. jūlijs — vācu armija Cēsīs

Ir dienas, kad pilsēta nepieder nevienam. 1941. gada vasaras sākumā Cēsis nokļuva tieši tādā tukšumā — starp diviem karaspēkiem, starp divām okupācijām, ar īsu, savādu brīvības mirkli pa vidu.Kopš jūnija sākuma pilsētā vairs nebija regulāras armijas. Toties bija ieradušies no Kurzemes bēgušie čekisti, miliči un partijas darbinieki, un caur Cēsīm plūda bēgļu straume no Rīgas. No vietējiem aktīvistiem un noklīdušiem karavīriem izveidoja operatīvo grupu — kādi 80 vīri ar diviem prettanku lielgabaliem un divām kravas mašīnām —, kas braukāja pa lauku ceļiem, meklējot "bandītus" un dezertierus. 27.jūnijā sākās padomju iestāžu evakuācija. Pilsētas centrā vientuļi stāvēja pamestais vieglais tanks BT-7 — pirmskara PSRS mašīna, būvēta straujai virzībai pa Eiropas autostrādēm, ar spēju pat nomest kāpurķēdes. Tagad tas stāvēja kā piemineklis aizbēgušajai varai; drīz kāds tam piestiprināja Latvijas karogu.Šajā bezvaras tukšumā latvieši sāka organizēties paši. Bijušās 3. Latgales divīzijas štāba ēkā Dārza ielā 5 sapulcējās karavīri un aizsargi, izveidojot Cēsu rajona pašaizsardzības grupu; apkārtnes mežos, pēc dažādām ziņām, bija aizgājuši ap 450 vīru. Par pilsētas vadītājiem iecēla pulkvedi Mārtiņu Kaspersonu un Kārli Liepiņu.Tad pienāca 5.jūlijs. Cēsīs iebrauca vācu 61. divīzijas velosipēdisti un devās tālāk Valmieras virzienā, apstādamies pie Raunas krasta. Vērmahta 1. armijas korpuss tajās dienās Vidzemē ieņēma Cēsis, Valmieru, Smilteni un Strenčus. Vācu štāba un aizmugures nodaļas izvietojās Cēsu kazarmu ēkā un Prof. Būmaņa (tagad Piebalgas) ielā 3. Par pilsētas galvu drīz kļuva Hugo Drava-Blumbergs.Ienākošie neieraudzīja neskartu pilsētu. Dienu iepriekš, 4.jūlijā, no Rīgas Cēsu stacijā bija ieradies padomju bruņuvilciens ar spridzinātājiem — tie uzspridzināja dzelzceļa viaduktu pāri Piebalgas ielai un bojāja staciju, pēc tam brauca tālāk, ceļā sagraujot Raunas tiltu un Lodes staciju. Sagāztais viadukts palika guļam kā pirmais okupācijas maiņas piemineklis.Daudzi cēsnieki vācu ienākšanu sagaidīja kā atbrīvošanu no padomju terora un nesenajām masveida deportācijām — tikai 14.jūnijā no apriņķa bija izsūtīti 523 cilvēki. Taču atbrīvošana bija mānīga: viena okupācija nomainīja otru. Jau pēc dažām nedēļām, 10.augusta naktī, Cēsu un apriņķa ebreji — ap 200 cilvēku — tika arestēti un noslepkavoti mežā pie Niniera ezera. Vācu armijas ienākšana atvēra vārtus jaunam pārbaudījumu laikam.