Ja ēkas spētu stāstīt savus stāstus, Vanadziņa nams Cēsu Rīgas ielā 15 noteikti būtu viens no dižākajiem stāstniekiem — ar vairāk nekā trīs simtu gadu senu vēsturi.
Šī vieta vienmēr ir bijusi īpaša — no neapbūvēta gruntsgabala ar labi saglabātiem vecās ēkas mūriem līdz greznai celtnei, kas kļuvusi par vienu no Cēsu arhitektūras pērlēm.
1693. gadā šis gruntsgabals piederēja Klausam Paulsonam, kurš to ieķīlāja majoram Lodem. Taču īstā ēkas vēsture aizsākās 1788. gadā, kad īpašumu iegādājās Cēsu rātskungs Johans Gotlībs Fričs. Friča kungs bija vērienīgs domātājs — 1798. gadā viņš nolēma būvēt jaunu namu, visticamāk, nojaucot iepriekšējo ēku. Par šo būvniecības procesu liecina pat pilsētas rātes tiesas sēžu protokolā fiksētais strīds starp namdaru meistaru Johanu Šmitu un darbu vadītāju Johanu Mihelsonu par nesamaksātiem 50 dālderiem — šķiet, ka strīdi ap būvniecību ir tikpat seni kā pati būvniecība!
Pēc Friča nāves 1822. gadā īpašumu mantoja viņa atraitne Margareta Elizabete, kura to pārdeva medicīnas doktoram Georgam fon Meijeram par 2000 sudraba rubļiem. Meijers bija ievērojama personība — viņš nodibināja Cēsu pilsmuižas teritorijā aukstā ūdens dziedniecības iestādi un nodzīvoja iespaidīgi garu mūžu — 90 gadus un 5 mēnešus, kas 19. gadsimtā bija patiešām reti sastopams sasniegums. Vai tas liecina par viņa paša ārstniecības metožu efektivitāti? Iespējams!
No 1880. gada īpašumu pārņēma Heinrihs Meijers — Georga dēls, izglītots vīrs, kurš ieņēma dažādus amatus Cēsīs un apriņķī. Viņa īpašumā esošā māja bija viena no retajām Cēsīs bez parādiem — rūpīgs saimnieks, kurš pat testamentā bija norādījis, ka bēres jānotur “bez kāda uztraukuma vai greznuma”.
1923. gadā nams nonāca ārsta Kārļa Vanadziņa īpašumā — viņam jāpateicas arī par tā vēsturisko nosaukumu. Īpašumu viņš iegādājās no mācītāja Ernesta Mārtiņa Brucera, kurš to mantoja no sava brāļa Kārļa. Pirkuma darījums tika noslēgts par 250 000 Latvijas rubļiem jeb 5000 latiem — ievērojama summa tā laika ekonomiskajos apstākļos. Vanadziņš bija ne tikai ārsts, bet arī Cēsu pilsētas galva no 1922. līdz 1933. gadam un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Lai veiktu ēkai nepieciešamo kapitālo remontu, Vanadziņš aizņēmās no Latvijas Hipotēku bankas 4000 latus uz 12 gadiem, ieķīlājot savu īpašumu. Interesanti, ka šo aizdevumu viņš spēja pilnībā atmaksāt jau līdz 1930. gada februārim. Šajā namā viņš ierīkoja gan savu privātpraksi, gan Cēsu pilsētas rentgena un fizioterapijas kabinetu. Dažus gadus vēlāk viņš aizņēmās vēl 10 000 latu no Eduarda Kārļa Haralda Šūberta — iespējams, lai veiktu papildu uzlabojumus ēkā.
Laika gaitā ēka piedzīvoja dažādus vēstures līkločus — tā tika nacionalizēta 1940. gadā, bet īpašuma tiesības atjaunotas 1943. gada maijā. Otrā pasaules kara beigās Kārlis Vanadziņš emigrēja uz Zviedriju, taču cēsnieki vēl ilgi šo ēku sauca par “Vanadziņa māju”. Pēc kara tajā atradās Cēsu Veselības aizsardzības nodaļa.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ēkai vairākkārt mainījās īpašnieki, un neveiksmīgas privatizācijas rezultātā tā netika pienācīgi apsaimniekota. Diemžēl ēku nācās nojaukt — palika vien pussabrukuši pamati un, kā simbols kādreizējai godībai, kāpnītes uz Rīgas ielas pusi.
Taču stāsts nebeidzas ar skumjām — 2016. gadā trīs uzņēmēji nolēma ēku atjaunot, ierīkojot tajā restorānu un viesnīcu. Bet tas jau ir cits stāsts — Vanadziņa nama atdzimšanas stāsts.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
Cēsu pils muzeja un Centrālās bibliotēkas krājumiem