Cēsu teātra vēsture aizsākās 1875. gadā, kad pilsētā notika pirmā latviešu teātra izrāde – vācu pilsoņu klubā “Bürger Muse” viesojās Ādolfa Alunāna trupa ar R. Hāna lugu “Lakstīgala un brāļa meita” un L. Holberga “Žūpu Bērtuli”. Šis notikums tik ļoti iedvesmoja vietējos cēsniekus, ka jau tā paša gada nogalē tikko dibinātajā Labdarības biedrībā tika izveidots dramatiskais pulciņš, kam 1876. gadā piešķīra oficiālu nosaukumu – Cēsu teātris.
Pirmie teātra vadītāji bija Kārlis Mačernieks (pseidonīms Reķu Viesonis) un Pēteris Liepiņš-Austriņš, kuri iesāka ar Ādolfa Alunāna lugu “Pašu audzināts”. Viņu vadībā teātris piedzīvoja strauju uzplaukumu – katru mēnesi tika rīkoti viesīgie vakari ar teātra izrādēm vai koncertiem, un drīz vien trupa sāka iestudēt arvien sarežģītākus darbus.
1883. gadā jauno aktieru trupa uzdrošinājās iestudēt sarežģīto Pija Aleksandra Volfa romantisko lugu “Precioza” ar K. M. Vēbera mūziku, bet vēl drosmīgāks solis bija Ferdinanda Raimunda fantastiskā komēdija “Izšķērdētājs” ar daudziem skatuviskajiem efektiem – ugunsgrēkiem, ūdensplūdiem, lidojumiem pa gaisu un pārvērtībām. Izrāde 1885. gada 31. martā sagādāja cēsniekiem milzīgu pārsteigumu un sajūsmu, turklāt šo lugu latviešu valodā cēsnieki iestudēja pirmie, apsteidzot pat Rīgas Latviešu teātri par divām nedēļām!
Teātra populārākajām izrādēm kļūstot arvien grandiozākām, Labdarības biedrības telpas Rīgas ielā 3 kļuva par šauru, tāpēc 1884. gadā tika ielikts pamatakmens jaunajai biedrības ēkai Jaunā ielā 3 (tagad Piebalgas iela 3). Šo staltā divstāvu namu no ķieģeļiem uzbūvēja pazīstamais būvmeistars Jānis Meņģels, un jau 1885. gada beigās tas bija gatavs. Nama atklāšanai par godu 1885. gada 27. oktobrī tika izrādīta M. Gļinkas opera “Dzīvība priekš cara” (“Ivans Susaņins”) latviešu valodā, kur galvenās lomas tēloja P. Liepiņš-Austriņš, Veronika fon Landovska, Konstance Berga-Burtniece un K. Mačernieks.
Cēsu teātris ieguva tik labu slavu, ka sniedza viesizrādes ne tikai tuvākajā apkārtnē, bet arī Valkā, Jelgavā, Liepājā un citur. Literatūrzinātnieks T. Šverste rakstīja: “Neviens provinces teātris nav tā apjūsmots kā Cēsu teātris. No visām pusēm slavē strupi un dikti teātra saimnieci – Cēsu Labdarības biedrību, gan vadītājus, gan tēlotājus. Visa Latvija raudzījās uz turieni, daudzas lietas ņēma par priekšzīmi.”
1889. gadā Cēsīs notika novada Dziesmu svētki kā atbalss III Vispārīgajiem latviešu Dziedāšanas svētkiem, un pēc koncertiem notika vairākcēlienu lugu izrādes. 1890. gadā teātris sarīkoja novadnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa lugas “Pie Latvijas krūtīm” pirmuzvedumu Latvijā.
Diemžēl biedrības vadībai trūka finanšu prasmes, un 1891. gadā, pēc Cēsu pils īpašnieka grāfa Zīversa un policijas pavēles, nams par parādiem pārgāja Jāņa Meņģeļa īpašumā, bet 1892. gadā tika slēgta pati Labdarības biedrība, un teātris palika bez skatuves. Lai saglabātu kultūras dzīvi, tika izmantoti citi risinājumi – biedrības darbu turpināja ev. luterāņu baznīcas Ērģeļu būvkomisija, izmantojot Cēsu vīru dziedāšanas biedrības telpas Rīgas ielā 24.
1899. gadā tika dibināta Cēsu Viesīgā biedrība, kas 1900. gadā pārcēlās uz būvmeistara Pētera Pētersona celto namu Vaļņu ielā 13 ar palielu skatuvi un teātra vajadzībām piemērotām palīgtelpām. Ēkas atklāšanas sarīkojumā piedalījās rakstnieki Augusts Deglavs un Reinis Kaudzīte, bet Cēsu teātris izrādīja H. Neierta lugu “Ganu meita”.
1900. gadsimta sākumā teātris kļuva par nozīmīgu sabiedriskās domas paudēju – 1906. gadā Cēsīs tika izrādīta Jukuma Paleviča luga “Purvā”, kas atklāti vērsās pret carismu un satrauca skatītājus. Iecerēto izrādes atkārtojumu varas iestādes aizliedza. Tā paša gada oktobrī tika izrādīta Ā. Alunāna drāma dzejā “Mūsu senči”, kas, pēc laikraksta “Balss” rakstītā, bija labi apmeklēta, “kaut gan vāciešu un kārklu vāciešu nebija aiz saprotama iemesla”.
Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Cēsu teātris piedzīvoja gan uzplaukumu, gan lejupslīdi. Pēc Viesīgās biedrības nama atjaunošanas 1923. gadā teātris atsāka darbu ar Aspazijas lugu “Sidraba šķidrauts”. Repertuārā tika iekļauti gan latviešu klasiķi – Ā. Alunāns, A. Brigadere, R. Blaumanis, Aspazija, Rainis, J. Akuraters, A. Upīts, gan pasaules dramaturģijas pērles – Šekspīrs, Šillers, Ibsens, Goldoni, Bomaršē. Sezonā notika līdz pat 25 izrādēm.
Taču 1933. gadā pēc R. Blaumaņa “Ļaunais gars” izrādes uzveduma parādījās arī kritiskas atsauksmes, un vairāki gadi tika raksturoti kā teātra lejupslīdes laiks. 1936. gadā cēsnieku kultūras dzīve ieguva jaunu elpu, kad 10. Cēsu aizsargu pulks Zemnieku drāmas teātra režisora Friča Rodes vadībā sāka rīkot dramatiskos kursus. Tā paša gada 4. aprīlī ar Līgotņu Jēkaba skatu lugu “Bierantos” priekškaru atvēra “jaunais Cēsu teātris”, kurā piedalījās gan bijušie teātra aktieri, gan jaunpienācēji.
Ievērojams notikums Cēsu kultūras dzīvē bija 1937. gada vasarā notikusī grandiozā Aleksandra Grīna “Karoga meklētāji” brīvdabas izrāde, kurā piedalījās gandrīz 400 tēlotāji un statisti, bet publikā bija vairāk nekā 3000 skatītāju – pilns pils parks!
Arī Otrā pasaules kara laikā teātris turpināja darboties. 1940. gadā, gatavojoties dekādei Maskavā, teātris iestudēja R. Blaumaņa “Ugunī” un uzsāka “Raudupietes” iestudēšanu, bet šo darbu pārtrauca karš. 1941.–1942. gadu mijā tika nodibināts Arodbiedrības Centrālās Savienības (ACS) Cēsu Drāmas ansamblis “Atpūta un dzīvotprieks”, kuru 1943. gada janvārī pārorganizēja par patstāvīgu Cēsu teātri. Par teātra direktoru kļuva Cēsu mūzikas skolas pedagogs Kārlis Veilands.
Kara laikā Cēsīs nokļuva vairāki profesionāli aktieri no Rīgas – Harijs Misiņš, Ludvigs Bārs, Atis Krauklītis – kuri palīdzēja pilnveidot vietējo amatieru meistarību. Teātris turpināja aktīvi darboties līdz pat kara beigām, saglabājot Cēsu kultūras dzīvi pat visgrūtākajos laikos.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Elīna Riemere, pētījums “Cēsu teātra vēsture”
Cēsu pils muzeja un Centrālās bibliotēkas krājumiem