Stalta ēka Rīgas ielā 12 stāv kā kluss vēstures liecinieks pašā Cēsu pilsētas sirdī, glabājot stāstus, kas aizsākas jau 18. gadsimta beigās. Zemesgabals pirmoreiz parādās 1787.gadā (uzmērīšanas gads) un 1815. gada Cēsu pilsētas plānā (kartes izdošanas gads) ar zemesgrāmatas numuru 21. Tajā laikā īpašums ar koka dzīvojamo māju piederēja namniekam un kurpniekmeistaram Fridriham Vīneram, kurš to ieguva kā pūru, apprecoties ar Annu Mariju Fogtu, dzimušu Hercogu. Savukārt Annas pirmais vīrs – Pēteris Heinrihs Fogts – šo īpašumu bija iegādājies jau 1777. gada 31. maijā no rātskunga Valtera Ernsta Hassinga un uzcēlis tajā koka dzīvojamo māju.
Pēc vairākām īpašnieku maiņām, 1818. gada 26. oktobrī zemesgabalu par 750 sudraba rubļiem iegādājās Cēsu namnieks un skrodermeistars Johans Kristians Frišs. Mūsdienās redzamā trīsstāvu mūra ēka uzcelta 19. gadsimta beigās būvuzņēmēja Jāņa Meņģeļa vadībā, nomainot sākotnējo koka ēku. Tā celta kā īpašums kādam Strikeram.
20. gadsimta 20.–30. gados nams piederēja Vilhelmam Trampedaham, kurš pats dzīvoja Rīgas ielā 30, bet šo ēku izīrēja dažādiem uzņēmējiem. Šajā laikā te darbojās visdažādākie uzņēmumi: A. Velmera skārdnieka darbnīca, P. Bielova apģērbu un galantērijas veikals, A. Deruma un P. Bielova apavu veikals, M. Tankela manufaktūras tirgotava. 1932. gadā durvis vēra A. Bensona maiznīca un konditoreja, bet jau nākamajā gadā – M. Fogta vadītais saldumu veikals no slavenās Rīgas fabrikas L. V. Gēgingers (L. W. Goegginger). Nama ceturtajā dzīvoklī apmeklētājus pieņēma apdrošināšanas aģents A. Bremsens, kas pārstāvēja akciju sabiedrību “Rīgas Unions”.
Ēkā mitis arī viens no tā laika cienījamākajiem cēsniekiem – 80 gadus vecais Kārlis Martinsons, kurš pēkšņi aizgāja mūžībā 1936. gada 5. novembrī. Tā kā neviens nepieteicās viņa mantojumam, viņa izsmalcinātās lietas – Bekera firmas mazais koncerta flīģelis, ozolkoka mēbeles un seskādas kažoks – tika pārdotas publiskā izsolē trīs mēnešus vēlāk.
Pēc Otrā pasaules kara, tikai trīs nedēļas pēc vācu armijas aiziešanas, 1944. gada 19. oktobrī šajā adresē durvis vēra grāmatnīca. Sākotnēji tajā galvenokārt tirgoja kancelejas preces skolēniem, jo izdevniecības vēl nebija atsākušas darbību. Tinti veda no Rīgas lielos balonos un uz vietas lēja mazākās pudelītēs. Grāmatnīca šeit darbojās līdz 1958. gadam, pēc tam ēkā ilgu laiku atradās Sadzīves pakalpojumu kombināta fotodarbnīca, bet 20. gadsimta 90. gadu sākumā – J. Šmita fotodarbnīca.
Laikam ritot, nama funkcijas mainījās, bet īpašu dzīvīgumu tas atguva 2010. gadā, kad šeit atgriezās saldumu aromāts – tika atvērta kafetērija un konditorejas veikals “Vinetas un Allas kārumlāde”. Tā piesaistīja uzmanību ar saviem spilgtajiem skatlogiem un saulessargiem, atgādinot par laiku, kad līdzīgi rotājumi greznoja namu jau 20. gadsimta sākumā.
Īpaša uzmanība jāpievērš ēkas labajā malā esošajai vārtrūmei jeb iebrauktuvei. No necilas preču izkraušanas vietas tā kļuvusi par radošu un pievilcīgu dizaina apģērba salonu. 90. gados tā kalpoja kā J. Šmita dokumentu foto arhīvs, vēlāk – viena no tolaik populārākajām video kasešu nomām pilsētā, ko vadīja kāds Oļegs. Vēlākos gados šī telpa tika izmantota kā Luterāņu draudzes noliktava. Līdz beidzot 2016. gadā uzņēmēja Inese Ose, saņemot Cēsu pašvaldības konkursa “Dari Cēsīm” grantu 3000 eiro apmērā, šo vietu pārvērta par bērnu dizaina apģērbu salonu “Tili”, saglabājot tās vēsturisko šarmu un piešķirot tai jaunu dzīvi.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
Cēsu pils muzeja un Centrālās bibliotēkas krājumiem
Pērles Blankas un Ineses Osītes prezentācija “Zirgu iebrauktuves, kas Cēsīs pārtop par sabiedriskām vietām”