Cēsu elektrostacijas jeb “tvaika centrāles”, kā to sākotnēji dēvēja, celtniecība tika uzsākta 1911. gada un jau 1912. gadā tā tika iedarbināta. Elektrostacijas sirds bija divas LANZ tvaika lokomobiles ar 45 kW un 30 kW jaudu, kas ar siksnu pārvadiem darbināja AEG firmas 440 V līdzstrāvas 80 A un 60 A ģeneratorus. Ģeneratori pamatā tika darbināti tikai dienas laikā, bet pēc 23:00 elektroapgādes tīkls tika pieslēgts papildus uzstādītajai akumulatora iekārtai.
1917.-1918.gadā elektrostacijas siluetu papildināja jauns elements – 45 metrus augsts ķieģeļu skurstenis, kas nomainīja agrāko skārda skursteni un kļuva par vienu no pilsētas dominantēm. Šajā laikā elektrostacija apkalpoja ap 300 klientu, un elektrība galvenokārt tika izmantota apgaismošanai. Elektrības tīkla kopgarums sasniedza 7 kilometrus, apkalpojot galvenokārt pilsētas centru.
Pirmie elektrostacijas darbinieki bija – inženieris Helmanis, tehniķis Kalniņš, elektromontieris Grāvelis un 16 gadus jaunais māceklis Voldemārs Blūms. Īpaši jāizceļ Blūma kungs, kurš elektrostacijā nostrādāja gandrīz visu savu mūžu – 72 gadul (līdz pat 1987.gadam). Viņš bija liecinieks visām elektrostacijas pārmaiņām.
Divdesmitajos gados strauji augošais pieprasījums pēc elektroenerģijas lika Cēsu pilsētas valdei pieņemt lēmumu par hidroelektrostacijas būvniecību uz Amatas upes pie Kārļu dzirnavām. 1925.gadā Amatas HES uzsāka enerģijas ražošanu, un to ar 6 kV pārvades elektrolīniju savienoja ar pilsētu. Tobrīd Cēsīs jau bija 17 kilometru garš augstsprieguma tīkls un aptuveni 880 klienti.
1929.gadā, Amatas un Braslas HES sāka strādāt kopējā elektrotīklā, novēršot elektroenerģijas deficītu Cēsīs. Tiesa Cēsu centrāle turpināja darbu līdzstrāvas elektrotīklā un tikai 1930. gadā ir pabeigta pārbūve darbam maiņstrāvas elektrotīklā.
Cēsu elektrostacijas modernizācija turpinājās 1932.gadā, kad sākās vērienīga rekonstrukcija. Vecās lokomobiles un visas līdzstrāvas iekārtas tika demontētas, un to vietā uzstādīja Linke-Hofmann-Busch-Werke dīzeļmotoru, kas savienots ar firmas AEG 6 kV maiņstrāvas ģeneratoru un firmā ASEA izgatavotu 6/20 kV transformatoru. Saražotā elektroenerģijas jauda tiek nodota 20 kV elektrotīklā.
Rekonstrukcija ilga līdz 1934.gada Cēsu pilsētas elektrības uzņēmuma vadītāja inženiera elektriķa Edgara Jureviča vadībā. Šajā laikā tika ieviesti daudzi jauninājumi, piemēram, izbūvēts ūdensdzesēšanas tornis un rezervuāru sistēma dīzeļmotoru dzesēšanai, ierīkots uz pašteci darbojošs cauruļvads dīzeļdegvielas piegādei no cisternām dzelzceļa stacijā uz elektrostaciju.
1939. gadā darbu sāka Ķeguma spēkstacija, kas k|uva par bāzi vienotas enerģētiskās sistēmas izveidošanai Latvijā, nodibinot Valsts elektrības uzņēmumu (VEU) “Ķegums”. Jaunā energouzņēmuma uzdevums bija ražot un sadalīt elektroenerģiju visā Latvijas teritorijā. 1940.gadā uz Cēsu pilsētas elektrības uzņēmuma bāzes tika nodibināts VEU “Ķegums” Cēsu rajons.
Vācu okupācijas karaspēkam atkāpjoties, Latvijā tika sagrauti daudzi elektrosaimniecības objekti, kuru atjaunošana tika sākta 1944.gada septembrī. VEU “Ķegums” Cēsu rajonā elektroapgādes atjaunošanu uzsāka uzreiz pēc frontes līnijas attālināšanās. Uzņēmuma darbinieku J. Kuzmina un A. Oškalna vadībā primāri tika veikti augstsprieguma līnijas, kas savieno Cēsis ar Amatas un Braslas HES, atjaunošana. Jau pēc nedēļas rīta un vakara stundās elektroenerģija tika nodrošināta svarīgākajiem Cēsu pilsētas patērētājiem.
Ilgāku atjaunošanas darbu prasīja Cēsu elektrostacijas dīzeļmotora remonts. To saveda darba kārtībā un iedarbināja tikai novembra sākumā. Tomēt tā darbīnāšana bija ļoti ierobežota sakarā ar degvielas trūkumu. Pēc rezervuāros palikušās degvielas izlietošanas, tā bija saņemama vienīgi no karaspēka daļām.
Cerot uz elektroenerģijas deficīta segšanu, Cēsu energorajona darbinieki sniedza palīdzību arī Līgatnes papīra fabrikas elektrostacijas (3000 kVA) atjaunošanā. Tomēr tas izdevās tikai daļēji. Kaut gan Līgatne elektrostacija gan tika iesaistīta darbā kā vietējās sistēmas bāzes stacija, tās jauda pamatā bija nepieciešama Līgatnes papīrfabrikai un palīdzēt citiem patērētājiem tā spēja tikai nelielos apmēros.
1946. gada rudeni, pēc Ieriķu 80/20 kV apakšstacijas atjaunošanas, Cēsu un Valmieras elektrotīklus pievienoja kopējai republikas energosistēmai. Lai gan atļautā jauda 1000 kW ne tuvu neapmierināja kopējās vajadzības, tomēr deva iespēju jūtami paplašināt patērētāju skaitu. tā paša gada beigās Valmieras un Cēsu elektrības uzņēmumus apvienoja un izveidoja par PSRS Elektrostaciju ministrijas rajonu pārvaldes LATENERGO Valmieras energorajonu ar centru Valmierā.
Cēsu elektrostacijas stāsts beidzās 1949.gadā, dīzeļmotora klaņa skrūvju lūzuma dēļ. Bojājumi bija nopietni un tika pieņemts lēmums to neatjaunot, jo Cēsu elektrotīkli jau bija pievienoti kopējai republikas energosistēmai. No 1962. – 1988. gadam Cēsu elektrostacijas ēkā (daļēji nojaukta un pārbūvēta) atradās Cēsu tīklu rajona administrācija, kas pirms tam atradās Rīgas ielā 20.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Enerģētikas muzeja krājuma
Grāmata “Ziemeļu elektriskajiem tīkliem 60. 1940–2000”, Ilgvara Staltmaņa redakcijā, 2000. gads
Latvijas energosistēmas vēstures 4. konferences referāts : rakstu krājums / Ilgvara Staltmaņa redakcijā.
Cēsu muzeja un Latvijas Nacionālā bibliotēkas krājumi