Mazā un omulīgā Cēsu Annas baznīca jeb Lūgšanu nams slēpj sevī gadsimtiem senu vēsturi, kas aizsākusies vēl pirms pašas ēkas uzbūvēšanas. Vietā, kur šodien atrodas šis Cēsu vecpilsētas arhitektūras elements, 17. gadsimtā plešas tukšs laukums. 1693. gada pilsētas māju laukumu sarakstā minēts, ka šeit bijis dārza laukums, ko rāte piešķīrusi savam kalpotājam, bet vēlāk tas piederējis kādam Vismanim.
18. gadsimta beigās šajā vietā parādījās pirmā ēka – 1786. gadā namnieks un galdniekmeistars Martins Fridrihs Bērers nopirka koka dzīvojamo māju no inspektora Johana Ulriha Langes. Pēc Bērera nāves īpašumu mantoja viņa audžumeita Marija Doroteja Štālberga, kura apprecējās ar namnieku un mūrniekmeistaru Johanu Danielu Nolli. Tā kā koka māja jau bija sliktā stāvoklī, tās vietā tika uzcelta jauna mūra ēka ar fasādi paralēli Lielajai Kalēju ielai. Interesanti, ka 1815. gadā īpašums tika izsolīts, un to par 537 rubļiem iegādājās Cēsu pilsēta, sākotnēji plānojot to izmantot meiteņu skolai.Ēkas funkcija tomēr mainījās 1876. gadā, kad mācītāja Johana fon Holsta vadībā tika uzsākta jaunas skolas ēkas celtniecība, kuru, visticamāk, būvēja Pēteris Pētersons. Taču 1877. gadā, mainoties mācītājiem, jaunais garīdznieks Gothards Fīrhufs paredzētās latviešu bērnu skolas vietā ēkā ierīkoja vācu draudzes lūgšanu namu jeb “Bethaus”. Tā aizsākās ēkas reliģiskā funkcija, kas turpinās līdz pat mūsdienām.19. gadsimta beigās, kad Krievijas impērijā tika īstenota pārkrievošanas politika, Annas skola, kas daļēji izmantoja šīs ēkas telpas, 1897. gadā bija spiesta pārtraukt savu darbību. Lūgšanu nams kļuva par nozīmīgu vācu draudzes centru, kur notika ne tikai dievkalpojumi, bet arī mācītāju sapulces, bēru ceremonijas un citi reliģiski pasākumi. Sākotnēji to galvenokārt izmantoja vācbaltieši, bet 20. gadsimta 30. gados, vācbaltiešu skaitam samazinoties, ēku arvien biežāk sāka izmantot Cēsu pilsētas latviešu draudze.1939. gadā, pēc vācbaltiešu izceļošanas, Cēsu Vācu draudze tika likvidēta, un lūgšanu nama lietošanu pilnībā pārņēma latviešu draudze. 1942. gadā notika ievērojami pārbūves un remonta darbi – ēkai tika piebūvēta altāra telpa, izveidotas griestu velves, ko tēlnieks Rūdolfs Āboltiņš rotāja ar stilizētām ozolu lapām un zīļu ornamentiem. Divus altāra logus mozaīkā izgatavoja Fromholda firma Rīgā pēc cēsnieka, arhitekta Kārļa Dzirkaļa meta. Atjaunotajās telpās varēja pulcēties ap 200 cilvēku.Mūsdienās ēka pieder Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai, un kopš 2021. gada to nomā biedrība “Annas vēstniecība”, kuras mērķis ir ēkas apsaimniekošana, atjaunošana un kultūras pasākumu organizēšana šajā vēsturiskajā namā. Kā vairums senu ēku, arī šī saskaras ar dažādiem izaicinājumiem – galvenokārt ar branta un ķirmju nodarītajiem postījumiem, kā arī jumta problēmām. Tomēr, pateicoties entuziastu un vietējās kopienas atbalstam, ēka pakāpeniski tiek atjaunota, lai tā varētu kalpot kā kultūras un mākslas telpa, kur notiek teātra izrādes un koncerti, vienlaikus saglabājot tās vēsturisko mantojumu – tostarp ērģeles un altāri.
