Cēsu Mūrlejas ķieģeļu rūpnīcas vēsture sniedzas vismaz līdz 19. gadsimta otrajai pusei. Jau 1884. gadā Vidzemes guberņas rūpniecības uzņēmumu sarakstā minēts Kārļa, Andra dēla, Ansilnieka (iespējams, Aizsilnieka) ķieģeļu ceplis Cēsīs. Interesanti, ka nosaukuma “Mūrlejas” izcelsme norāda uz vietas vēsturisko saistību ar mūrēšanu, jo Heinrihs Enzeliņš savos materiālos min, ka jau “1750. gadā burmeistaram Hansam pieder Cīruļa un Murlejas ciemati”.
1930. gada martā avīzē “Cēsu Vēstis” parādījās ziņa, ka ūtrupē pārdota Antona Stirņa ķieģeļnīca ar Mūrlejas mājām Gaujmalā. Jaunā īpašniece bija Alida, Mārtiņa meita, Ulpe (pēc pirmā vīra Laur, dzimusi Jankovics), kura īpašumu iegādājās par 17 602 latiem. Diemžēl jau 1933. gadā Cēsu domē Ulpe tika reģistrēta kā maksātnespējīga.
Īsts uzrāviens Mūrlejas ķieģeļu ražotnes attīstībā sākās 1937. gadā. 21. janvārī tika dibināta valsts akciju sabiedrība “Ķieģeļnieks”, kas nodarbojās ar ķieģeļu un drenu cauruļu ražošanu. 1938. gada 28. aprīlī oficiāli tika pārdēvēta “Mūrlejas ķieģeļnīca” par “Cēsu ķieģeļnīcu”. Šīs ražotnes atdzimšana notika ļoti strauji — kā 1938. gada 6. maijā rakstīja “Cēsu Vēstis”, valsts akciju sabiedrība “Ķieģeļnieks” ieguva savā īpašumā Mūrlejas ķieģeļnīcu, kur atradās “augstvērtīgi, bagāti mālu krājumi”. No šiem māliem bija iespējams izgatavot ne tikai ķieģeļus un drenu caurules, bet arī būvklinkerus, dakstiņus, kanalizācijas caurules un grīdas flīzes.
Uzņēmums nopietni ķērās pie ražotnes modernizācijas — tika uzstādītas jaunas, ar elektrību darbināmas mašīnas, celts jauns ceplis un būvēti žāvēšanas šķūņi. Darbos tika iesaistīti pat 40 Cēsu cietuma ieslodzītie, kuri veica cepļa būves rakšanas un mālu sagatavošanas darbus. Īpaši iespaidīgs bija jaunais 52 metrus garais dūmenis, ko cēla būvuzņēmējs M. Kalniņš.
Liela uzmanība tika pievērsta inovācijām. 1938. gada augustā Cēsu Mūrlejas ražotnē sāka ražot “dižķieģeļus” ar septiņiem gaisa kanāliem. Tie ļāva būvēt par trešdaļu plānākas sienas, bija uz pusi vieglāki un izmaksāja vairāk nekā 30% mazāk nekā parastie ķieģeļi.
Jau tajā pašā gadā Cēsu Mūrlejas ražotne piegādāja ķieģeļus neoeklektikas stila būvei — Pulvertornim Rīgā. 1939. gada jūlijā “Cēsu Vēstīs” ziņoja, ka akciju sabiedrība “Ķieģeļnieks” iegādājusies spēcīgu gumijriepu traktoru ķieģeļu transportam no Cēsīm uz Rīgu Kara muzeja vajadzībām.
Vēstures griežos rūpnīca piedzīvoja dažādas pārmaiņas. 1940. gada septembrī padomju vara nacionalizēja visas ķieģeļu fabrikas Latvijā, un Cēsu ķieģeļu fabrika tika iekļauta Ķieģeļu rūpniecības trestā. Vācu okupācijas laikā rūpnīca turpināja darboties, un 1944. gada 30. aprīlī Cēsu ķieģeļu fabrika Mūrlejās bija starp 79 uzņēmumiem, kas tika apbalvoti par rūpīgu darbu.
Pēc Otrā pasaules kara Cēsu ķieģeļu rūpnīca Cepļa ielā pie Gaujas darbību atjaunoja 1945. gada pirmajā pusē. Jau 14. jūlijā avīzē “Cēsu Stars” rakstīja: “Cēsu ķieģeļi mūsu republikā aizvien skaitījušies kā vislabākie. Tādu izejmateriālu kā Cēsu māls reti kur vēl atradīs.”
Sevišķi slavenu Cēsu ķieģeļu rūpnīcu padarīja 1948. gadā uzsāktā speciāla izmēra ķieģeļu ražošana Maskavas Kremļa torņa un sienas restaurācijai. Uz Maskavu tika nosūtīti 183 000 “visaugstākā labuma ķieģeļi”. Tajā pašā gadā uz Cēsu un tuvākās apkārtnes ķieģeļnīcu, kaļķu cepļu un dolomīta lauztuvju bāzes tika nodibināta Cēsu būvmateriālu rūpnīca (CBR).
1968. gada 1. februārī Cēsu būvmateriālu rūpnīca (CBR) ar Cēsu ķieģeļu cehu, Cēsu (Lauciņu) kaļķu cehu un Tūjas cehu tika nodota Lodes drenu cauruļu rūpnīcas (LDCR) pakļautībā. Mūrlejas atradnē māla krājumi sāka izsīkt, un 1970. gads, iespējams, bija pēdējais Cēsu ķieģeļu ceha darbības gads LDCR sastāvā.
Šodien par kādreiz slaveno ķieģeļu rūpnīcu liecina skurstenis, ceha ēka un pusapaļās Hofmaņa krāsns drupas. Teritorija tagad atrodas privātīpašumā. Interesanti, ka vienā ar cepli nesaistītā būvē iemūrēts šeit atrasts ķieģelis ar uzrakstu, kas tapis pirms tā apdedzināšanas: “Привет из Цесиса” (Sveiciens no Cēsīm).
Zināmās ēkas, kurās izmantoti Cēsu ķieģeļu rūpnīcas ķieģeļi
Rīgas Pulvertornis (Kara muzejs) - 1938.-1939.gads
Maskavas Kremlis - 1948.-1949.gads
Ēka Cēsīs, Valmieras ielā 17 - 1950.gads
Ēka Cēsīs, Valmieras ielā 15 - 1951.gads
Pētera baznīca Rīgā (restaurācijai) - 1956.- 1957.gads
Cēsu pilsdrupas - 1956.- 1957.gads
Ēka Liepā, bijušajā Dukuļu pusmuižiņā - 1960.gads
Daudzdzīvokļu māja Siguldā, Šveices un Lakstīgalas ielu krustojumā - 1960.gads
Saimniecības ēka Cēsīs pretī pašreizējam "Globusam" - 1961.gads
Pļaviņu HES - ap 1961.gadu
Salaspils atomreaktors - ap 1961.gadu
Valmieras stikla šķiedras rūpnīca - ap 1961.gadu
Lodes DCR - ap 1961.gadu
Bijusī Eduarda Veidenbauma vārdā nosauktā kolhoza cūku kūts Liepas "Upmaļos" - 1962.gads
Dzelzceļa darbinieku māja pie Cēsu tirgus - 1963.gads
Ēka Limbažos, Cēsu ielā 8 - 1963.gads
Ēka Cēsīs, Rīgas ielā 41 (loga aizmūrēšanai) - 1964.gads
Lodes rūpnīcas 1. cehs - 1964.gads
Ēka Cēsīs, Piebalgas ielā 19a - ap 1968.gadu
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Aivars Vilnis, pētījums ""Latvijas vēsturiskā būvkeramika"
Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas Letonica projekts "Zudusī Latvija".
