Bērzaine – vieta, kur vēsture un izglītība savijušās starp bērzu birzīm.
Savulaik nelielā Bērzaines muiža (vāciski – Birkenruh) savu poētisko nosaukumu ieguva no bērzu birzīm, kas senatnē to ieskāva. Šī ainaviski skaistā piepilsētas teritorija vēstures līkločos piedzīvojusi dažādus likteņus – no muižas statusa līdz vienai no Krievijas impērijas izcilākajām mācību iestādēm.
Pirms kļūt par izglītības centru, 18./19. gadsimta mijā Bērzaines zemes rentēja Gustavs Stegemans, maksājot pilsētai 39,5 rubļus gadā. Vēlāk, 1823. gadā, teritoriju par 2000 rubļiem nopirka Pēteris Palms. Visvecākā ēka kompleksā datēta ar 1813. gadu; tā atradās aptuveni 100 metrus no tagadējās galvenās celtnes.
Vēstures virzienu kardināli mainīja 1826. gads, kad muižu iegādājās izcilais pedagogs Alberts Voldemārs Holanders, kurš šeit pārcēla savu privāto zēnu ģimnāziju. Holanders nebija parasts skolotājs – viņš bija slavenā šveiciešu pedagoga Johana Heinriha Pestalocija audzēknis, un viņa vadībā Bērzaines muiža sāka jaunu dzīvi kā izglītības centrs. Ap to pašu laiku muižas īpašniekiem uzcēla jaunu dzīvojamo māju – daļēji koka, daļēji mūra ēku ar stāvu, piramīdveida jumtu un mansardu. Diemžēl šī ēka nav saglabājusies, jo tika nopostīta Pirmajā pasaules karā. Par tās eksistenci mūsdienās liecina vien nolīdzinātie pamati un neliels, apaļš dīķītis netālu.
Holandera vadībā muiža 36 gadu laikā kļuva par vienu no visaugstāk vērtētajām mācību iestādēm visā plašajā Krievijas impērijā. Te mācījās ne tikai Vidzemes bruņniecības atvases, bet arī muižnieku bērni un pat zemāko kārtu sabiedrības bērni no visas guberņas. Pēc Holandera vadības, no 1861. līdz 1869. gadam, skolu pārņēma Martins Loflers, bet vēlāk, no 1869. līdz 1882. gadam, to vadīja viņa dēls Alberts Loflers.
Īstais Bērzaines uzplaukums sākās 1880. gadā, kad Vidzemes bruņniecība nolēma teritoriju iegādāties un ierīkot te bruņniecības ģimnāziju. Pašreizējā iespaidīgā sarkanā ķieģeļu ēka, kas tagad pazīstama kā Bērzaines ģimnāzija, celta 1882. gadā pēc arhitekta un būvinženiera Otto Reinholda Augusta fon Siversa projekta. Viņš pats uzraudzīja celtniecības darbus, bet tiešo vadību uzņēmās arhitekts Jānis Kampe. Celtniecībai līdzekļus piešķīra valsts, tāpēc mācību iestādi nosauca Krievijas ķeizara Aleksandra II vārdā. Šī trīsstāvu ēka, būvēta neogotikas stilā, šodien ir valsts nozīmes vēstures piemineklis.
Mācību process Bērzaines muižā tolaik notika vācu valodā, un tā bija klasiska ģimnāzija ar 8 klasēm. Skolā uzņēma pēc iestājpārbaudījumu nokārtošanas. Mācību maksa nebija maza – skolas nauda bija 100 rubļu gadā, bet uzturnauda vidzemniekiem 300 rubļu, pārējiem pat 330 rubļu. Tas liecina, ka audzēkņu vecākiem bija jābūt samērā turīgiem cilvēkiem. Skolas audzēkņiem, kuri dzīvoja internātā, vajadzēja paņemt līdzi veselu mantu sarakstu, tostarp spilvenus, segu, vairākus kreklus, apakšbikses, zeķes, apavus un pat halātu vai kažoku.
Pēc 1887. gada Krievijas valdības lēmuma bija jāpāriet uz mācībām krievu valodā, bet Vidzemes muižniecība tam pretojās, kā rezultātā 1892. gadā skolu slēdza. Vēlāk, pēc 1905. gada revolūcijas nemieru apspiešanas, ģimnāziju 1906. gadā atkal atvēra, atrodot kompromisu – mācības notika gan vācu, gan krievu valodā, bet eksāmeni bija jākārto krievu valodā. Šie sarežģījumi ar mācību valodu iezīmēja spriedzi starp vietējo vācu muižniecību un Krievijas impērijas centralizācijas centieniem.
Vēl lielāku vienotību kompleksam piešķīra arī palīgēkas, kas tika celtas no tiem pašiem sarkanajiem ķieģeļiem, veidojot vienotu arhitektonisku ansambli. Par varenā kompleksa arhitektonisko nozīmi liecina arī tā rotājumi – fasādes frontonā kādreiz lepojās Vidzemes ģerbonis – grifs ar zobenu, kura vieta mūsdienās stāv tukša un būtu atjaunojama.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Ilma Zālīte, Mg. hist. un Cēsu Rotary kluba projekta "Apkārtgājiens gar Cēsu muižām"
Cēsu pils muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem.
