Šajā vietā, kur līdz 1748.gada 3.augusta pilsētas ugunsgrēkam, atradās pirmais zināmais 14.gs celtais Cēsu pilsētas rātsnams un pilsētas arhīvs, šodien lepni slejas iespaidīgais Zīversa īres nams.
Kopš 1870.gadiem šis nekustamais īpašums nonāca Cēsu pilsmuižas īpašnieka grāfa Emanuela Zīversa (1817-1909) rokās. Grāfs izrādījās veikls darījumu cilvēks – viņš apvienoja divus atsevišķus gruntsgabalus, izveidojot iespaidīgu īpašumu pašā pilsētas centrā pie Tirgus laukuma. Pēc viņa pasūtījuma, būvuzņēmēja Jāņa Meņģeļa vadībā, tika uzcelts mūsdienās redzamais trīsstāvu sarkanā ķieģeļa nams.
1888.gada vasarā “Balss” avīzē parādījās intriģējošs sludinājums – grāfa “jaunuzbūvētajā mājā” tika izīrētas telpas tirgotavai, krogam un dažādiem dzīvokļiem. Jau tolaik ēkā varēja just ekonomisko rosību, kas raksturīga pilsētas centram. Šajā namā telpas īrēja arī pasta kantoris, līdz 1906.gadā tas pārcēlās uz speciāli tam uzcelto ēku Palasta ielā.
Grāfs Emanuels, sasniedzis cienījamo 85 gadu vecumu, 1902.gadā savu īpašumu novēlēja mazdēlam grāfam Aleksandram Zīversam. Tieši šajā laikā ēkā sāka ienākt modernisma vēsmas – 1913.gadā namā iekārtojās Jurjevas (Tartu) Bankas Cēsu nodaļa, kas pat ierīkoja metāla seifus un pieprasīja elektrības ievilkšanu. 1917. gadā banka kļuva par nama īpašnieci.
Liktenis tomēr bija nežēlīgs – Pirmais pasaules karš, Krievijas impērijas sabrukums un tam sekojošie nemieri pilnībā izjauca ierasto kārtību. No 1918. – 1919.gadam ēkā darbojās Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja jeb Iskolastrels.
Jau pēc Latvijas neatkarības iegūšanas, no 1921. līdz 1940.gadam Zīversa īres nams piederēja Jetei Krenicai un viņas ģimenei.
Kreniciem piederošajā namā telpas iznomāja dažādiem veikaliem, darbnīcām un dzīvokļiem. Šeit savu prasmi demonstrēja gan drēbnieks M. Skundriķis, gan kungu drēbju tirgotājs Itcu Pēteris, gan fotogrāfi Alberts Vizla un V. Skrastiņš. Pasaules ekonomiskā krīze 20.gadsimta 30.gados nežēlīgi skāra arī Cēsu veikalniekus – daudzi no tiem bankrotēja, atstājot tukšas telpas, kas drīz vien piepildījās ar jauniem uzņēmīgiem tirgotājiem.
Pēc okupācijas, 1940./41.gada mijā, ēkā atradās Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) Cēsu apriņķa komiteja.Vēlā arī avīzes “Cēsu Stars” redakcija un pilsētas pasta nodaļa
Uzreiz pēc Otrā pasaules kara ēkā iekārtoja Amatniecības skolas Nr.4 kopmītnes ar virtuvi un vēlāk arī bibliotēku un skolas muzeju. Ēkas pagrabos ar skaistajām velvēm glabājās pārtikas krājumi. Savukār ēkas pagalmā esošo strūklaku “Delfīns” 1952.gadā demontēja, tās vietā uzceļot malkas šķūņus un cūku kūti – “lai pilnībā varētu izlietot ēdienu atlikumus” . 60’to gadu sākumā cūku novietni pārbūvēja par garāžu skolas automašīnām.
Mūsdienās šajā vēsturiskajā ēkā darbojas Latvijas Universitātes Cēsu filiāle, kas kopš 2017.gada turpina 1995.gadā Rīgas Pedagoģijas augstskolas aizsākto augstākās izglītības tradīciju Cēsīs.
Tā no īres nama ar sīktirgotājiem ēka ir pārtapusi par zinības nesošu centru, kuru līdz 2021.gadam bija absolvējuši jau gandīrs 2600 studenti.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Dace Cepurīte, Mg. hist., pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
Līga Lansberga, projekts “Latvijas muižas un pilis un citas interesantas vietas”
Ilgas Grotes un Dainas Eizenbergas pētījuma “Cēsu valsts Amatniecības skolai 100”
Cēsu pils muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem
Latvijas universitātes cēsu filiāles interneta vietnes