Līdz 1941. gadam Cēsīs bija saliedēta ebreju kopiena, kuru veidoja apmēram 200 pilsētas un apkaimes iedzīvotāji. Ebreji sāka dzīvot Cēsīs 1868. gadā, kad Krievijas impērijas Vidzemes guberņā viņiem pirmo reizi atļāva oficiāli apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Turpmākajos gadu desmitos pilsētā izveidojās pirmā ebreju kopiena un 19. gadsimta beigās to veidoja 368 ebreju. Pēc Pirmā pasaules kara ebreju skaits Cēsīs bija ievērojami sarucis, taču, nodibinoties neatkarīgajai Latvijas valstij, tas nostabilizējās un līdz pat 1941. gadam pakāpeniski auga. 1935. gadā, pēdējā tautas skaitīšana pirms okupācijas un Otrā pasaules kara, Cēsīs sevi par ebreju tautībai piederojoem atzina 145 iedzīvotāji: 71 vīrietis un 74 sievįetes. Toreiz viņi veidoja gados jaunu, dzīves un darba spara pilnu kopienu, kurā bija 58 bērni un jaunieši vecumā līdz 18 gadiem, tikai 6 pensionāri.
Cēsu ebreji galvenokārt bija tirgotāji un amatnieki. Daži sniedza ārstniecības pakalpojumus. Tikai nelielai daļai piederēja namīpašumi, pārējie dzīvoja īrētos dzīvokļos pilsētas centrā. Ebreju ikdiena nebija iedomājama bez labām valodu zināšanām. Lai gan mājas viņi sarunājās jidiša, lielākoties visi bija apguvuši latviešu valodu, vairāk kā puse arī vācu valodu un mazāk kā puse krievu valodu. Tā kā kopiena bija skaitliski nelielā, Cēsīs nebija ebreju skolas un bērni mācījās latviešu skolās un ģimnāzijā kopā ar latviešu bērniem. Pirmās brīvvalsts laikā Cēsīs darbojās arī dažādu Latvijas ebreju biedrību nodaļas, kas vairoja Cēsu ebreju zināšanas par ebreju literatūru, kultūru un cionisma idejām, kā arī nostiprināja piederības apziņu. Kopienas garīgais un kultūras centrs bija lūgšanu nams jeb sinagoga (Vaļņu iela 35), kurā kopš 1920. gada pulcējās Cēsu ebreju draudze. Draudzes darbības pārskatā par 1939. gadu, rabīns norādījis, ka Cēsu ebreju draudzē ir 192 dvēseles.
1941. gads Cēsu ebrejiem nesa iznīcību. Pirmie savas mājas bija spiesti pamest vēl padomju okupācijas laikā, kad 1941. gada 14. jūnijā viņus nepatīesi apvainoja dzimtenes nodevībā un līdz ar citiem cēsiniekiem deportēja uz Sibīriju. 1941. gada vasaras vidū Latvijā padomju okupāciju nomainīja nacistiskā. Sākās holokausts. Jūnija beigās vairākas Cēsu ebreju ģimenes, cerībā izdzīvot, bēga uz Padomju Savienību, tomēr vairums palika savās mājas. Augusta sākumā Cēsīs un citviet Cēsu apriņķī dzivojošos ebrejus arestēja un 10. augusta nakti noslepkavoja mežā pie Niniera ezera un aprakā turpat izraktā bedrē. Holokausta gājā gandrīz visi Cēsu ebreji. Tie daži, kas izdzīvoja, Cēsīs nekad vairs neatgriezās. Padomju okupācijas laikā upuru vārdi netika apzināti. Laikam ejot un paaudzei nomainot paudzi, cēsnieku atmiņas par ebrejiem pamazām izplēnēja. Līdz ar totalitāro un autoritāro okupācijas režīmu manttojumam veltītās ekspozīcijas “Sirdsapiņas ugunskurs” izeidi Cēsīs 2018. gadā “aizmirsto” totalitārismo upuru, holokausta iznicināto Cēsu ebreju, piemiņas saglabāšana atkal ir iemantojusi aktualitāti.
Teksta autori: Krista un Reinis Dzudzilo, Elīna Kalniņa
Vides mākslas darba autori: Krista un Reinis Dzudzilo
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
1935. gada tautas skaitīšanas dati un dokumentālai materiāls
Datubāze „Ebreji Latvijā 1941-1945. Vārdi un likteņi”
Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centra datubāze