Cēsu vēsturiskā centra sirdī atrodas nams ar bagātu un mainīgu vēsturi — Sproģu nams Rīgas ielā 36. Šī akmens ēka piedzīvojusi dažādus laikus un saimniekus, kļūstot par neatņemamu Cēsu arhitektūras un sociālās dzīves daļu jau vairāk nekā divus gadsimtus.
Pirmo reizi dokumentos šis īpašums minēts tūkstoš septiņi simti septiņdesmit devītajā gadā, kad izsoles protokolā norādīts, ka akmens nams pieder rātskungam Kristianam Fridriham Šulcam. Pēc viņa nāves par īpašumu rūpējās nepilngadīgo bērnu aizbildņi. Deviņpadsmitā gadsimta sākumā īpašums vairākkārt mainīja īpašniekus, līdz tūkstoš astoņi simti trešajā gadā to iegādājās apriņķa komisārs Kristians Fridrihs Eberhards, kurš to ieķīlāja štāba ķirurgam Ludvigam Heinriham Kristofam Brikneram par trīs tūkstoš septiņiem simtiem valstsdālderu. Brikneru dzimta šo īpašumu saglabāja aptuveni septiņdesmit četrus gadus — līdz tūkstoš astoņi simti septiņdesmit septītajam gadam, kad to iegādājās alusdarītājs Heinrihs Binders.
Ja šī ēka spētu runāt, tā noteikti lepotos ar tajā strādājušajiem fotogrāfiem. Tūkstoš deviņi simti astotajā gadā Heinrihs Binders pārdeva namu savam znotam — Cēsu fotogrāfam Ludvigam Heinriham Borevicam. Pēc viņa nāves īpašumu mantoja meita Leontīne, kas to tūkstoš deviņi simti divdesmit otrajā gadā pārdeva fotogrāfam Pēterim Milleram. Interesanti, ka Millers jau nākamajā gadā namu pārdeva tālāk — akmeņkalim Augustam Sproģim-Sprūdam.
Divdesmitā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Sproģu nams kļuva par īstu Cēsu uzņēmējdarbības centru. Tā pirmajā stāvā dažādos laikos darbojās apavu veikals, veļas mazgātava, frizētava, vīntirgotava, drogu tirgotava, cepuru darbnīca un ķīmiskā tīrītava. Ko gan šis nams nav redzējis! Pilsētnieki te varēja ne vien iegādāties apavus, bet arī uzlabot savu izskatu, nopirkt cepuri, nogaršot vīnu vai izmantot krājaizdevu kases pakalpojumus.
Īpaši amizanta ir kāda tūkstoš deviņi simti trīsdesmit pirmajā gadā publicēta reklāma, kurā frizieris K. Kārkliņš sola ne tikai uzlabot klientu ārējo izskatu, bet arī piedāvā teātra grimēšanu — izbraucot pat uz laukiem — un parūku iznomāšanu. Karavīriem un skolēniem, protams, ar atlaidi!
Padomju laikā, kā daudzi citi īpašumi, arī Sproģu nams tika nacionalizēts. Deviņdesmitajos gados to atguva Sproģa mantinieki, un tūkstoš deviņi simti deviņdesmit septītajā gadā ēkas pirmajā stāvā atvērās apavu veikals “Euroskor”, kas darbojās tur līdz divi tūkstoši divdesmit ceturtā gada vasarai. Pašlaik ēkā darbojas kafejnīca-darbnīca “Vokur”, turpinot gadsimtiem ilgās nama uzņēmējdarbības tradīcijas.
Sproģu nams ir dzīvs Cēsu vēstures liecinieks, kas redzējis pilsētas pārvērtības cauri laikiem — mainoties ne tikai uzņēmumiem, kas darbojās ēkā, bet arī politiskajām varām un sabiedriskajai iekārtai. Neskatoties uz visām pārmaiņām, tas joprojām lepni slejas Rīgas ielā, saglabājot savu vēsturisko nozīmi un vērtību Cēsu pilsētas arhitektūrā.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
Cēsu pils muzeja krājumiem.
