Ruckas muiža ir kā laika ceļojums cauri dažādiem vēstures periodiem, kuros tā gadsimtu gaitā tikusi gan celta, gan pārbūvēta, gan mainījusi īpašniekus un funkcijas. Muižas nosaukums radies no poļu muižnieka Bartolomeja Rucka (Bartholomäus Ruzki) uzvārda, kurš muižu ieguva savā īpašumā 1584. gadā. Taču muižas stāsts aizsākās vēl agrāk — mestru laikos tā piederēja Cēsu birģermeistaram Sebastianam Ditmeram (Sebastian Ditmer), kura zemes rakstos tā pirmoreiz minēta 1577. gadā.
Vēsture Ruckas muižā mainījās līdz ar valdniekiem — 1626. gadā Zviedrijas ķēniņš Gustavs II Ādolfs muižu dāvināja Cēsu birģermeistaram Hansam Gigingam (Hanns Gieging), piešķirot tam nelaiķa Sebastiana Ditmera namu Cēsīs ar visu tam piederošo zemi. Vairākas paaudzes muiža palika Gigingu dzimtas īpašumā, pārejot mantojumā no tēva dēlam. 1688. gadā muiža jau piederēja Johanam Gigingam, kurš to bija mantojis no saviem senčiem.
Kā jau pieklājas īstai muižai, arī Rucka nebija tikai viens nams, bet vesela saimniecība. 17. gadsimtā muižai piederēja sešas sētas, kurās mitinājās zemnieki ar skanīgiem uzvārdiem — Dzērve, Lietiņš, Jegors, Miezītis, Bikars un citi. Daļa ruckēniešu piederēja pie Cēsu draudzes, kamēr citi skaitījās Āraižu draudzes locekļi.
19. gadsimta vidū muižas dzīvē iestājās sarežģīts periods — parādu dēļ tā nonāca vairāksolīšanā. Taču īstais uzplaukums sākās 1896. gadā, kad muižu nopirka Hermanis Aleksandrs Viktors fon Brimmers (Hermann Alexander Viktor von Bruemmer). Laika biedri Brimmeru raksturoja kā izglītotu, uzņēmīgu un daudzpusīgu vācbaltieti, kurš līdz muižas nacionalizācijai 1920. gadā ievērojami attīstīja vietējo lauksaimniecību un lopkopību. Viņa vadībā tika modernizēta Ruckas kaļķakmens lauztuve un kaļķu dedzinātava, kas kļuva par lielākajām Cēsu novadā.
Brimmers nebija tikai saimniecības vīrs — viņš aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē kā Cēsu apriņķa valdes loceklis, vadīja tiltu celšanu pār Gauju un bija Krievijas–Baltijas jūras guberņas vēstures un senatnes biedrības biedrs. Interesanti, ka viņa personīgās aizraušanās bija šķirnes zirgu audzēšana un autobraukšana — acīmredzot kungs prata novērtēt gan tradicionālo, gan moderno transportu!
Pirmā pasaules kara laikā muiža pārtapa par Krievijas armijas lazareti, kur ārstējās gan ievainotie, gan slimie karavīri. Šajos gados lazaretē gultu skaits pieauga no 20 līdz 60, taču medicīniskā personāla un aprīkojuma trūkums bija jūtams — nebija pat rentgena aparāta, un bez ārsta strādāja tikai divas medicīnas māsas, vēlāk pievienojās trīs brīvprātīgās žēlsirdīgās māsas.
Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1919. gadā muiža nonāca valsts īpašumā, un 1925. gadā tajā izvietoja Latvijas dzelzceļa 3. iecirkni, bet vēlāk — dzelzceļnieku bērnu sanatoriju. Pēc Otrā pasaules kara muižas galvenajā ēkā sāka darboties tuberkulozes slimnīca “Rucka”, kas savas durvis slēdza tikai 2005. gadā.
Mūsdienās, pēc sešu gadu pamestības, 2011. gadā muiža nonāca Cēsu pašvaldības īpašumā. Pēc rekonstrukcijas tajā izvietoja Ruckas mākslas rezidenču centru, tādējādi piešķirot vēsturiskajām telpām jaunu, radošu elpu.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Ilma Zālīte, Mg. hist. un Cēsu Rotary kluba projekta “Apkārtgājiens gar Cēsu muižām”
Cēsu pils muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem