Bērzaines ielā 5 (agrāk saukta par Lielo Dārzu ielu), atrodas iespaidīga ēka ar bagātu vēsturi – Reira patversme jeb Reierštifts (Reyhers-Stift). Šī celtne ir spilgts labdarības vēstures piemērs Cēsīs, kas aizsākās ar vienu vīru, kurš nekad neaizmirsa savas dzimtās pilsētas.
Ēkas stāsts aizsākās 19.gadsimta beigās, kad būvuzņēmējs Musse uzsāka tās celtniecību. 1899.gads kļuva par patversmes oficiālo dzimšanas gadu, kad augustā tika atklāta jaunā ēka. Ēka tika nosaukta tās dibinātāja Gustava Adolfa Reira vārdā, kurš, būdams veiksmīgs grāmattirgotājs un izdevējs Jelgavā, nekad neaizmirsa savas saknes Cēsīs.
Gustavs Reirs kopā ar sievu Frideriki Elizabeti 1863.gadā sastādīja testamentu, kurā izteica vēlmi savu kapitālu (ap 100 000 rubļu) izmantot labdarībai. Viņi vēlējās, lai tas pieaugtu līdz 150 000 rubļiem un tiktu sadalīts starp viņu dzimtajām pilsētām – Jelgavu un Cēsīm. Cēsis saņēma trešdaļu – 50 000 rubļus.
Reiru dāsnuma rezultātā tapa šī elegantā patversme, kas kalpoja kā patvērums vecākām evaņģēliski luteriskās un reformātu konfesijas sievietēm – tirgotāju un amatnieku atraitnēm un neprecētām meitām, kuras bija sasniegušas 50 gadu vecumu. Atšķirībā no citām līdzīgām iestādēm, Reira patversme bija patiesi grezna – katrai dāmai bija atsevišķa istaba ar glītu iekārtu, kopīga zāle ar klavierēm un “paprāvu bibliotēku”. Nav brīnums, ka 1919.gada laikraksts “Sociāldemokrāts” norādīja uz krasajām atšķirībām starp šo vācu patversmi un latviešu nespējnieku namiem!
Patversmes plašajās telpās bija vieta tikai 10 dāmām, kas liecina par tās komforta līmeni. Dažas no šīm cienījamām iemītniecēm pat piedāvāja valodu stundas vai pārdeva savas mēbeles, kā liecina sludinājumi avīzēs 20.gadsimta 20.-30.gados.
Laika gaitā vācu iedzīvotāju skaits Cēsīs samazinājās, un pakāpeniski atbrīvojās telpas, kuras no 1927.gada sāka izmantot Cēsu slimo kase. Patversmes liktenis krasi mainījās 1939.gadā, kad saskaņā ar starpvalstu līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanos uz Vāciju, daudzi iemītnieki aizceļoja. Sabiedrisko lietu ministrs izdeva rīkojumu par Reira labdarības iestādes slēgšanu gan Jelgavā, gan Cēsīs.
Pēc patversmes slēgšanas ēka piedzīvoja dažādus pārveidojumus – 1941.gadā tajā iekārtoja Cēsu pilsētas ambulanci, 1942.gadā atvēra tuberkulozes apkarošanas centrālo aizgādvietu, bet tajā pašā gadā Elza Berkholce namā iekārtoja mākslas salonu latviešu mākslas popularizēšanai.
Mūsdienās šajā vēsturiskajā ēkā atrodas Cēsu pilsētas īpašumā un tajā ir izvietotas dažādas valsts un pašvaldību iestādes – Cēsunovada pašvldība policija, Vidzemes plānošanas reģions, Cēsu mežniecība u.c.
Lai gan laika gaitā mainījusies ēkas apkārtne – nojaukts žogs, paplašināta iela – 1.stāva telpu plānojumā joprojām var saskatīt sākotnējo iekārtojumu ar atsevišķām istabām un lielo zāli, kas reiz kalpoja kā eleganta patversme vācu senioru dāmām.
Avots:
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
Līga Lansberga, Projekts “Latvijas muižas un pilis un citas interesantas vietas”