ENG
Ruckas muižā pie Cēsīm 1878. gada 28. februārī pieticīgā muižas kalpu ģimenē piedzima zēns, kuram bija lemts kļūt par vienu no daudzpusīgākajiem latviešu kultūras pārstāvjiem – Pāvils Gruzna. Viņa talants izpaudās neskaitāmās radošās jomās, padarot viņu par vienu no sava laika krāsainākajām personībām Latvijas kultūras dzīvē.
Pāvila vecāki Juris un Made Gruznas bija vienkārši, bet intelektuāli ļaudis. Tēvs Juris, būdams kalpu kārtas cilvēks, tolaik strādāja par kučieri pie draudzes tiesneša fon Engelhardta Ruckas muižā, bet māte Made (dzimusi Miezīte) bija kalpone tajā pašā muižā. Vēlāk tēvs kļuva par zvaniķi Cēsu pareizticīgo baznīcā, tad apguva drēbju krāsotāja amatu un beigās kļuva par lauksaimnieku Kalsnavas pagastā. Vecāku pieticīgajos apstākļos Pāvils bija vecākais no pieciem bērniem – četriem dēliem un vienas meitas.
Izglītības ceļš Pāvilu Gruznu aizveda no dzimtās puses uz Rīgu, kur viņš mācījās Pareizticīgo garīgajā skolā un vēlāk – Garīgajā seminārā. Taču priestera amats nebija piemērots jaunajam dumpiniekam, un pēdējā semināra kursā viņu izslēdza par “brīvdomību”. Interesanti, ka tikai Latvijas neatkarības laikā Gruzna īslaicīgi studēja Latvijas Universitātē, bet studijas pārtrauca darbs Latvijas Bankā.
Pēc izslēgšanas no semināra 1898. gadā Gruzna atrada nodarbošanos Krievijas Valsts bankas Rīgas nodaļā, kur strādāja līdz Pirmajam pasaules karam. Kara laikā viņš kopā ar bankas personālu tika evakuēts uz Tulu Krievijā, kur pavadīja piecus gadus. 1920. gadā, atgriezies dzimtenē, viņš turpināja darbu Latvijas Bankā līdz 1938. gadam, kad pensionējās ar iespaidīgu mēnešalgu – 515 latiem.
Paralēli šim “maizes darbam” Gruzna neatturami tiecās mākslas pasaulē. Viņa mākslinieciskā dzīve bija tikpat raiba kā rudens kļavlapa. Ar izcilu tenora balsi apveltītais Gruzna ap 1900. gadu izveidoja populāru kvartetu kopā ar Pāvulu Jurjānu, Paulu Saksu un Jāni Kornetu. Vienlaikus viņš studēja dziedāšanu pie Pāvula Jurjāna, Pjera Langes un Sandera, bet mūzikas teoriju un diriģēšanu apguva pie Nikolaja Alunāna.
No 1902. līdz 1912. gadam Gruzna bija iesaistīts Rīgas teātru dzīvē kā aktieris un dziedātājs. Sākotnēji viņš uzstājās Jaunajā Rīgas latviešu teātrī, kur dziedāja Gomeca partiju Konradīna Kreicera operā “Naktsmājas Granādā” teātra atklāšanas izrādē. Vēlāk viņš tēloja Zībeļa lomu Šarla Guno operā “Margarēta”, Fentona lomu O. Nikolaji “Falstafā jeb Jautrās sievas” un Eizenšteina lomu Johana Štrausa “Sikspārnī”. Gruzna uzstājās arī Ausekļa un Apollo teātros. Latvijas neatkarības gados viņš īsu brīdi darbojās Dailes teātrī, organizēja kori un diriģēja “Pērkoņa kori”, ko dibināja Rīgas Garīgā semināra audzēkņi. Viņš dziedāja arī Reitera korī, dažkārt aizvietojot pašu Teodoru Reiteru kā diriģentu.
Literārajā darbībā Gruzna ienāca 1904. gadā ar pirmajām mākslas recenzijām un noveli “Migla”, kas publicēta “Dienas Lapā”. Daiļrades sākumposmā viņš bija saistīts ar dekadentu izdevumu “Dzelme” un impresionisma virzienu. Laikabiedri atceras, ka Gruznai bija īpatnējs stils – viņš rakstīja īsos, sacirstos, ļoti dzīvos teikumos, ar nedaudz vārdiem spēja uzburt veselas gleznas, pārdzīvojumus un noskaņas. Viņa valoda bija asa, dzēlīga un tik neikdienišķa, ka to varēja pazīt katrā teikumā.
Pāvila Gruznas literārais mantojums ir iespaidīgs. Viņš ir sarakstījis vairāk nekā 60 darbus – romānus, stāstu krājumus, lugas un dramatizējumus. Viņa daiļrades amplitūda ir plaša – no reālistiskiem, brīžiem pat naturālistiskiem dzīves tēlojumiem līdz impresionistiskām vīzijām, no stingras dokumentalitātes līdz fantastikai un teiksmai. Nozīmīgākie darbi ir kultūrvēsturiski svarīgie romāni “Bursaki” (1914, 1928, 1948) un “Jaunā strāva” (1946), kas sniedz vērtīgu ieskatu autora pieredzētajos laikmetos.
Daudzi Gruznas raksti palikuši izkaisīti pa dažādiem preses izdevumiem – viņš publicēja ap 50 noveļu un vairāk nekā 100 feļetonu, kā arī daudzas recenzijas. Pseidonīms Pe-Ge kļuva plaši pazīstams lasītāju vidū. Gruzna uzrakstīja aptuveni 35 drāmas darbus, no kuriem populārākie bija: Ziedu grava, Kad jūra krāc, Ugunskrusta zīmē, Uz Brazīliju, Vecpuišu nodoklis, Pūra lāde, Mēmais zvans un Linča tiesa. Viņš arī dramatizēja brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikus un Augusta Deglava romānu Rīga.
Latvijas Nacionālajai operai Gruzna pārtulkoja 17 operas un operetes, galvenokārt slāvu un krievu komponistu darbus. Pēc pensionēšanās 1938. gadā Gruzna cerēja pilnībā nodoties mākslai, taču šo ieceri izjauca Otrais pasaules karš. Vācu okupācijas laikā (1941–1944) Gruzna atkal strādāja “maizes darbu” – Latvijas pašvaldības Mākslas departamentā kā referents-dramaturgs teātru nodaļā.
Kara beigās Gruzna kopā ar daudziem citiem latviešiem devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Trimdā viņš nepadevās un turpināja radošo darbību – strādāja par literatūras skolotāju latviešu bēgļu ģimnāzijās un sarakstīja romānu Jaunā strāva. Viņa mūžs noslēdzās 1950. gada 12. decembrī Fāreles veco ļaužu mītnē Vācijā.
Savā personīgajā dzīvē Gruzna bija precējies ar aktrisi un dziedātāju Nadju Miške, kas darbojās Jaunajā, Dailes un Ceļojošajā teātrī. Viņiem piedzima meita Ņina Gruzna, kas vēlāk kļuva par dziedātāju Rīgas radiofonā un Valmieras teātrī. Pēc pirmās sievas nāves 1946. gadā Gruzna 1947. gadā Flensburgas bēgļu nometnē apprecējās ar dzejnieci Martu Degaini (Brambergu).
Radošā darbība (daļējs saraksts)
- 1900.gads: Privāti apguvis dziedāšanu pie Pāvila Jurjāna.
- 1900.gads: Izveidojis populāru vokālo kvartetu kopā ar Pāvilu Jurjānu, Paulu Saksu un Jāni Kornetu.
- 1901.gads: Sācis darboties rakstniecībā, rakstot recenzijas krievu avīzēs par latviešu sadzīvi.
- 1904.gads: Publicējis pirmās mākslas recenzijas un noveli “Migla”.
- 1905.gads: Publicējis pirmo daiļliteratūras stāstu “Migla” laikraksta “Dienas Lapa” pielikumā.
- 1911.gads: Dramatizējis brāļu Kaudzīšu romānu “Mērnieku laiki”.
- 1912.gads: Izdots stāstu krājums “Milzenis”.
- 1914.gads: Publicēta romāna “Bursaki” pirmā redakcija žurnālā “Domas”.
- 1920-1930.gads: Dziedājis Teodora Reitera korī un reizēm aizvietojis diriģentu.
- 1921.gads: Izdots stāstu krājums “Žults”.
- 1921.gads: Publicēta luga “Kad jūra krāc…”.
- 1922.gads: Izdota luga “Ziedu grava”.
- 1922.gads: Publicēts feļetonu krājums “Qui pro quo”.
- 1923.gads: Izdota luga “Uz Brazīliju”.
- 1924.gads: Izdots stāstu krājums “Svētlaimīgo sala”.
- 1924.gads: Publicētas lugas “Mēmais zvans” un “Linča tiesa”.
- 1926.gads: Publicēts romāns “Pēdējais latavis” žurnālā “Domas”.
- 1926.gads: Dramatizējis Augusta Deglava romānu “Rīga”.
- 1928.gads: Izdota romāna “Bursaki” otrā redakcija.
- 1933-1934.gads: Publicēts romāns “Jaunās strāvās” laikrakstā “Dienas Lapa”.
- 1935.gads: Izdota luga “Ugunskrusta zīmē”.
- 1944.gads: Izdota luga “Pūra lāde”.
- 1946.gads: Izdots stāstu krājums “Dzīves teiksmas”.
- 1946.gads: Publicēts romāns “Jaunā strāva”.
- 1948.gads: Izdota romāna “Bursaki” trešā redakcija.
- 1948.gads: Publicēts feļetonu krājums “Feļetoni”.
- 1978.gads: ASV izdots Gruznas nepabeigtais romāns “Mamona gaitnieki”, ko pēc autora nāves pabeidzis O. Liepiņš.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
vietnēm literatura.lv un LU akadēmiskās bibliotēka
izdevuma Trimdas rakstnieki, Nr.1 (1947.gads)
laikraksta “Londonas avīze”, Nr.240 (19.12.1550.)
izdevuma “Ilustrētais žurnāls”, Nr.3 (01.03.1928.)
laikraksta “Tēvija”, Nr.33 (09.02.1942.)