Rīgas ielas 34. nama vēsture aizsākās 18. gadsimta otrajā pusē. 1773. gadā namnieks un miesnieks Mihaels Heijns nopirka gruntsgabalu no varkaļu meistara Johana Fridriha Meisela un uzcēla tajā mūra dzīvojamo māju. Interesanti, ka nams jau no pašiem pirmsākumiem bijis saistīts ar gaļas tirdzniecību, un šī tradīcija turpinājās gadsimtiem ilgi.
1816. gadā, saskaņā ar Cēsu maģistrāta lēmumu, īpašumu mantoja Heijna meita Sofija Katrīna, kura bija precējusies ar namnieku un miesnieku Pēteru Ernestu Vāpu. Turpmākajos gados īpašums turpināja mainīt saimniekus, līdz 1829. gadā dzīvojamo māju un dārzu ārpus Katrīnas vārtiem par 850 sudraba rubļiem iegādājās namnieks un miesnieks Kārlis Fridrihs Štelcs.
1817. gadsimta otrajā pusē māja piedzīvoja vairākas īpašnieku maiņas. 1870.–1880. gados gruntsgabala īpašnieks bija Teodors Gangus. Pēc viņa nāves sākās interesantas pārmaiņas īpašuma struktūrā. 1886. gadā īpašums tika sadalīts starp atraitni Annu Gangusu, dzimušu Freiju, un atraitni Jekaterinu Freiju Gangusu, dzimušu Lucu. Anna Gangusa ieguva mūra dzīvojamo māju ar tai piederošo zemi.
Anna Gangusa, acīmredzot, bijusi apķērīga un saimnieciska persona, jo 1896. gadā viņa atdalīja nelielu zemes gabalu no sava īpašuma un pārdeva to tirgotājam Dāvidam Jēkaba dēlam Bērziņam, kurš to pievienoja savam blakus esošajam īpašumam Rīgas ielā 32. Šis darījums bija saistīts ar saimnieces finansiālajām grūtībām – 1886. gadā viņa bija aizņēmusies 9000 rubļu no Cēsu krājaizdevu kases, un zemes gabala pārdošana palīdzēja atdot aizdevumu. Taču ar to finansiālās manipulācijas nebeidzās, jo 1899. gadā viņa aizņēmās vēl 4000 rubļu no Vidzemes pilsētu hipotēku biedrības.
Interesanti, ka Annai bija arī pienākums ik gadu maksāt 1 rubli pilsētas luterāņu mācītājam, saskaņā ar ierakstu 1855. gada 24. janvārī Cēsu maģistrāta hipotēku grāmatā. Šāda veida maksājumi liecina par tā laika tradīcijām un baznīcas lomu pilsētas pārvaldē.
Ēka nav zaudējusi savu nozīmi arī 20. gadsimta sākumā. Tāpat kā citos namos, telpas izīrēja veikaliem un dzīvokļiem. Īpaši spilgtu vēsturi ēkā atstājuši gaļas veikali un desu tirgotavas. 20. gadsimta sākumā vārtu piebūvē atradās J. Cēdera gaļas un desu veikals. 1927. gadā savu skārni te atvēra Līkums.
Policija, piedaloties veterinārfeldšerim un pilsētas valdes pārstāvim, veica sanitāro kontroli un atrada divas bojājušās cūku pusgalvas. Pavisam drīz pēc šī negadījuma, tā paša gada decembrī, “gaļas un desu pārdotavu” te atvēra E. Vīgants. Un tāpat kā mūsdienās, arī tad notika izpārdošanas, kuru laikā 1 mārciņu (400 gramu) “pirmā labuma tecinātu cūku tauku” varēja nopirkt par 80 santīmiem (40 Latvijas rubļiem).
1932. gada janvārī namsaimnieks ielika sludinājumu avīzē, ka Rīgas ielā 34 izīrējams skārnis. Jau februārī gaļas un desu tirgotavu atvēra firma “Bērziņš”. Viņa skārnī, iestājoties rudens sezonai, pazeminājās liellopu gaļas cenas: “pirmā labuma zupas gaļa sākot no 10 santīmiem (400 gramu), šīrgaļa – no 24 santīmiem, svaigas alus desas – par 20 santīmiem.” Tajā pašā laikā konstatēja, ka Voldemārs Bērziņš no Rīgas ielas 34 tirgo nederīgas desas, par ko viņš tika saukts pie atbildības.
Ēkas telpās darbojās ne tikai gaļas tirgotāji, bet arī citu profesiju pārstāvji. 1930. gadu sākumā Rīgas ielā 34 bija arī apavu darbnīca, kas piederēja M. Andersona kundzei. Kad to pārcēla uz Rīgas ielu 10, darbnīcu īrēja pulksteņu meistars K. Andersons. Namā atradās arī “kungu un dāmu frizētava”. Dāmu frizēšana maksāja 80 santīmus, “karsta uzacu krāsošana – 80 santīmi, manikīrs – 50 santīmi”.
Diemžēl nama dzīve beidzās 1944. gada septembrī boļševiku armijas aviouzlidojuma rezultātā. Ir bijuši vairāki mēģinājumi apbūvi šeit atjaunot, tai skaitā izbūvēt “Hesburger” restorānu, bet tas nav sekmējies, ņemot vērā pilsētas arhitektoniskās prasības – namu atjaunot tā oriģinālajā izskatā.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
Cēsu pils muzeja krājumiem.