ENG
Senatnīgs stāsts par ūdens avotu un īpatnēju arhitektūru iesākas tālajos 13. gadsimta laikos, kad šajā vietā atradās pilsētas galvenā aka. Šis ūdens avots nebija tikai vienkārša ūdens ieguves vieta, bet gan īpaša pilsētas dzīsla, kas dzirdināja gan parastos iedzīvotājus, gan pat karaļus.
Vēstures lappusēs ierakstīts pat tāds interesants fakts, ka 1701. gada karstajā 28. jūlija dienā, pašā Ziemeļu kara karstumā, Zviedrijas karalis Kārlis XII apstājās pie šīs akas, dzēra tās auksto ūdeni un to pat slavēja! Iedomājieties – karalis, kurš ceļoja cauri Latvijas zemēm, atrada mirkli, lai novērtētu vienkāršas akas ūdens īpašības.
20.gadsimta sākumā sākās īsts pilsētas teātris – strīdi par tirgus laukuma likteni. Vietējie iedzīvotāji ar visai kaislīgu pretestību iestājās pret pilsētas vadības iecerēm pārvietot tigus laukumu prom un vēsturisko laukumu nodot citām funkcijām. Viņi bija pieķērušies šai vietai paaudžu paaudzēs, un katra pēda šeit glabāja atmiņas.
Īpaši interesants ir namiņa izskats un nosaukums. Ar savu oriģinālo jumta konstrukciju tas tika iesaukts par “ķīniešu namiņu”, un te ir pikantas detaļas – tas notika laikā, kad neviens no vietējiem nebija pat redzējis īstu ķīnieti! Tīri vietējo iedzīvotāju iztēles augļi un arhitektoniska fantāzija.
Laika gaitā šis namiņš piedzīvojis pārsteidzošas pārvērtības – no sākotnējās akas līdz suvenīru veikalam, tad publiskajām tualetēm, puķu veikalam, mūzikas ierakstu veikalam un, visbeidzot, mūsdienīgai kafejnīcai.
Katrs vēstures posms atstājis savu nospiedumu, kas saglabājies šajā mazajā, bet tik krāsainajā ēkā.
“Ķīniešu namiņš” ir dzīvs piemērs tam, kā viena neliela vieta pilsētā var glabāt tik daudz stāstu. Tas ir vairāk nekā vienkārša ēka – tā ir dzīva vēstures lieciniece, kura ir redzējusi Cēsu ikdienu cauri gadsimtiem, mainījusies līdzi laikmetiem, bet saglabājusi savu īpatnējo šarmu.
Šodien tas ir vairāk nekā tikai ēka – tas ir stāsts, kuru var izlasīt katrā tā konstruktīvajā detaļā, katrā arhitektoniskajā līnijā un pat vēja rādītājā, kas greznojas virs tā jumta.
Avots:
Agita Salmiņa, Projekts “Vecpilsētas māju stāsti”