Kārlis Gerhards Vanadziņš (1890. gada 17. maijs – 1965. gada 9. jūlijs) bija ievērojams Cēsu pilsētas galva, ārsts un sabiedriskais darbinieks, kura devums atstājis neizdzēšamu nospiedumu pilsētas vēsturē.
Viņš dzimis Trikātas pagasta Ūdriņās piecu bērnu ģimenē. Tēvs strādāja par mežzini. Pēc Nikolaja ģimnāzijas absolvēšanas Rīgā Kārlis no 1912. gada turpināja izglītību Tērbatas Universitātē.
Pirms ierašanās Cēsīs Vanadziņš bija praktizējis Straupē (1915–1916) un turpinājis medicīnas studijas Tērbatas Universitātē, kuras noslēdza 1917. gada septembrī. 1916. gadā viņš apmetās Cēsīs, taču drīz vien tika iesaukts armijā kā jaunākais ārsts Daugavgrīvas 1. latviešu strēlnieku pulkā. Par drosmi kaujās 1916. gada decembrī un 1917. gada janvārī Vanadziņš 1917. gada martā tika apbalvots ar Sv. Staņislava ordeņa III šķiru – ar šķēpiem un lenti.
Pēc atvaļināšanas no armijas 1918. gada janvārī viņš kļuva par Rāmuļu pagasta ārstu, turpinot dzīvot Cēsīs. Tajā pašā gadā viņš apprecēja ārsti Ilzi Celmiņu, ar kuru kopā izveidoja ģimeni un profesionālu sadarbību. 1919. gada 1. janvārī viņš tika iecelts par Cēsu apriņķa ārstu, kas vēl vairāk nostiprināja viņa saikni ar pilsētu.
Latvijas Neatkarības kara laikā – 1919. gada jūnijā – Vanadziņš atkal stājās armijas dienestā, šoreiz Ziemeļlatvijas brigādē, kalpojot 2. Vidzemes kājnieku divīzijas lazaretē un vēlāk Daugavpils kājnieku pulkā kā vecākais ārsts. Militāro karjeru viņš noslēdza 1920. gada oktobrī, pilnībā pievēršoties darbam Cēsīs. 1922. gadā un 1926. gadā Vanadziņu ģimenē piedzima bērni – meita Daina un dēls Visvaldis.
Vanadziņa lielākais devums saistāms ar viņa darbu Cēsīs, kur 1922. gadā viņš kļuva par pilsētas galvu. Spilgti viņu raksturo tas, ka, būdams pilsētas augstākajā amatā, viņš turpināja praktizēt kā ārsts, apliecinot savu nerimstošo aicinājumu palīdzēt līdzcilvēkiem. 1923. gadā viņš no Gregoru fon Brucera mantiniekiem par 5000 latiem iegādājās namu Rīgas ielā 15, aizņemoties no Latvijas Hipotēku bankas 4000 latus uz 12 gadiem. Interesanti, ka šo aizdevumu viņam izdevās pilnībā atmaksāt jau līdz 1930. gada februārim. Šajā namā viņš ierīkoja gan privātpraksi, gan Cēsu pilsētas rentgena un fizioterapijas kabinetu.
Vanadziņa vadībā 1924. gadā tika uzbūvēts Cēsu Uzvaras piemineklis, kura pamata akmeņa ielikšanas ceremonijā piedalījās Valsts prezidents Jānis Čakste, Ministru prezidents Voldemārs Zamuels un armijas komandieris ģenerālis Pēteris Radziņš. 1925. gadā Vanadziņš mēģināja ienākt lielajā politikā, kandidējot 2. Saeimas vēlēšanās no Latvijas Zemnieku savienības saraksta, kurā kandidēja arī Kārlis Ulmanis, taču netika ievēlēts.
Būdams progresīvs cilvēks, Vanadziņš 20. gadsimta 20. gados bija viens no retajiem cēsniekiem, kam piederēja “Ford” Model T automobilis – laikā, kad Cēsīs kopumā bija tikai četras automašīnas. Viņa tālredzība izpaudās arī uzdrīkstēšanās pieņemt nepopulārus, bet pilsētai svarīgus lēmumus, piemēram, pārcelt tirgu no vēsturiskā Rožu laukuma uz jaunu vietu ārpus pilsētas centra.
1932. gadā Vanadziņš nodibināja Cēsu kūrorta komiteju, kas veicināja tūrisma attīstību un sporta infrastruktūras uzlabošanu pilsētā. Pateicoties šai iniciatīvai, Cīrulīšos tika uzbūvēts slēpošanas tramplīns, un 1933. gada 5. februārī notika pirmās sacensības lēkšanā ar slēpēm. 1933. gadā viņš bija arī viens no sabiedrības “Gauja” dibinātājiem, kas izdeva laikrakstu “Cēsu Vēstis”.
Vanadziņa patriotisms izpaudās arī plašākā kontekstā – 1929. gadā viņš kopā ar Cēsu apriņķa priekšnieku Alfredu Līvenu ierosināja uzcelt Brīvības pieminekli Raunā, ziedojot 1200 latu šim mērķim. Pateicoties šai iniciatīvai, 1933. gadā tika atklāts Raunas “Koklētāja” piemineklis.
1939. gada janvārī Vanadziņu iecēla par Rīgas 1. slimnīcas direktoru, taču 1940. gada septembrī viņš atgriezās Cēsīs. Diemžēl drīz sekoja politiskās pārmaiņas – viņa nams tika nacionalizēts, un 1941. gada Jāņu laikā viņu apcietināja. Vācu okupācijas laikā 1943. gada maijā Vanadziņam atjaunoja īpašumtiesības, bet 1944. gada 5. oktobrī, Padomju armijai tuvojoties Cēsīm, viņš ar ģimeni devās trimdā – vispirms uz Vāciju, vēlāk uz Zviedriju, kur Vekšē strādāja par ārstu un izveidoja latviešu grāmatu kolekciju.
Kārlis Vanadziņš mira 1965. gada 9. jūlijā Lundas slimnīcā Zviedrijā, taču viņa mantojums Cēsīs saglabājās. “Vanadziņa māja” Rīgas ielā 15 vēl ilgi pēc viņa aizbraukšanas bija pazīstama ar šo nosaukumu. Pēc kara ēkā izvietojās Cēsu Veselības aizsardzības nodaļa un atjaunoja ambulances darbību. Atjaunojoties Latvijas valstij, nams nonāca ļoti nesaimniecisku ļaužu rokās, kā rezultātā tas pārvērtās par graustu, ko nācās nojaukt. Pāri palika tikai krāsmatas un kāpnes Rīgas ielas malā. Līdz 2016. gadam trīs uzņēmēji nolēma namu atjaunot, ierīkojot tajā restorānu un viesnīcu – bet tas jau ir cits stāsts.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Cēsu muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem.
https://biblioteka.cesis.lv/
Dace Cepurīte, Mg. hist., pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
http://trikatasvesture.beverina.lv/
Druva Nr.118, 01.08.2001., Pablaka, Laura “Atbraucot uz Cēsīm, es neraudu”
Druva Nr.144, 17.09.2011., Baķe, Māra Skats vēlēšanu vēsturē Cēsīs
Druva 08.1994., Personīgie automobiļi Cēsīs
https://timenote.info