Cēsu rietumu pusē, kur krustojas Rīgas un Kārļu ceļi (mūsdienu Līgatnes un Jurģu ielu rajonā), atradās Jurģu muiža – vieta ar daudzveidīgu un nozīmīgu lomu pilsētas dzīvē. Aptuveni kilometra attālumā no Cēsu nocietinājumiem tā kalpoja kā stratēģisks punkts pie dzīvīgās Vidzemes maģistrāles, pa kuru diendienā ceļoja jātnieki, karietes un zemnieku rati.
Muižas vēsture sniedzas tālu pagātnē – līdz pat Livonijas ordeņa laikiem (1237–1562), kad šajā apkārtnē, domājams, atradās Svētā Jura jeb Jurģa hospitālis. Šeit kopti un aprūpēti slimie un ievainotie pils bruņinieki, kā arī vietējie iedzīvotāji. Laika gaitā hospitālis pārtapa par patversmi – Sv. Tonna, jeb Dionīsija nabagmāju, kurā atrada patvērumu pilsētas nespējnieki un bez pajumtes palikušie.
Jurģu muiža gandrīz visā savā pastāvēšanas laikā piederēja Cēsu pilsētai un pildīja īpašu sociālo misiju – nodrošināja nabagmājas un “tautas” skolas darbību. 1561. gadā Polijas karalis Sigismunds II Augusts šo īpašumu uzdāvināja Cēsīm, savukārt 1626. gada 2. februārī Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs īpašumtiesības pārjaunoja, uzliekot par pienākumu muižu uzturēt pilsētas labā. Tomēr 17. gadsimtā, sarežģītas tiesvedības rezultātā ar mācītāju Dāvidu Lotihiju, pilsēta muižu zaudēja, nespējot segt tiesāšanās izdevumus – 3543 dālderus.
Jurģu muižas zemes, šauras kā “kolba”, ietilpa Cēsu patrimoniālajā apgabalā. Šaurākais gals iesākās aiz Rīgas vārtiem, bet platākais stiepās starp Skaļupi un Kārļu muižas zemēm. Šeit darbojās 9–11 saimniecības ar kolorītiem nosaukumiem: Dāvji, Muižnieki, Vaivodi, Mālnieki, Pelles, Kāķis, Kreiļi, Vaišnieki, Joste, Mešingi, Rīze, Tīrels, kā arī Skaļupes krogs.
Īpaši ievērojams muižas rentnieks bija Jakobs fon Trompovskis – ķirurgs, Cēsu rātskungs un vēlāk birģermeistars, kurš nomāja muižu veselus 28 gadus (1773–1801). Tieši viņa vadībā Cēsis atguva pilsētas privilēģijas un piedzīvoja saimniecisku uzplaukumu. Pateicoties darbam pilsētas labā, Trompovskim tika piešķirtas lietošanā gan Jurģu, gan Meijera muiža, lai gan nomas noteikumus viņš ne vienmēr ievēroja, dzimtcilvēkus pārvaldīdams pēc saviem ieskatiem.
Vēstures paradokss – vietā, kur kādreiz ārstēja un aprūpēja cilvēkus, vēlāk tika ierīkotas pilsētas karātavas (17. gadsimtā). 1853. gadā uz muižas zemes tika uzceltas pirmās ēkas sapieru kazarmām, kas 20. gadsimta sākumā pārtapa par cietumu, bet vēlāk – par Cēsu Audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem.
Šodien Līgatnes ielā 10 joprojām saglabājusies vietas vēsturiskā daudzslāņainība – no senā hospitāļa un pilsētas skolas līdz Cēsu patrimoniālajam mantojumam un cietuma ēkai.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Ilma Zālīte, Mg. hist. un Cēsu Rotary kluba projekta “Apkārtgājiens gar Cēsu muižām”
Cēsu pils muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem.