Šīs ēkas stāsts aizsākās 18. gadsimta otrajā pusē, kad namnieks un cepurnieku meistars Johans Adams Dralls 1775. gadā iegādājās gruntsgabalu un uzcēla tur koka dzīvojamo māju. Turpmākajos gados īpašums vairākkārt mainīja īpašniekus – vispirms to iegādājās varkaļu meistars Vilhelms Cimmerdāls, tad miesniekmeistars Johans Zahariass Junkers, vēlāk maiznieks Karls Gotfrīds Zahariass Junkers un viņa kundze Gotlība Luīze Junkers.
Īpašums piedzīvoja dažādus peripetiju pavērsienus – tas nonāca gan dzirnavnieka Hristofa Zilberta, gan grāfa Emanuela Sīversa, gan skārdniekmeistara atraitnes Jūlijas Fogeles rokās. 1898. gadā, apvienojot divus gruntsgabalus, tos no grāfa Sīversa iegādājās Cēsu sīkpilsonis Ivans Hoppe, kurš jau nākamajā – 1899. gadā – uzcēla šo majestātisko trīsstāvu namu. Cēsnieki to iesauca par “Hoppes debesskrāpi” – tolaik vienu no augstākajiem namiem pilsētā.
Lai gan nama celtniecība prasīja ievērojamus līdzekļus, tikai pēc 11 gadiem Hoppe bija spiests īpašumu pārdot Cēsu Savstarpējai kredītbiedrībai parādu dēļ. Likteņa ironija – viņš par savu namu nesaņēma ne kapeikas, jo visi 40 000 rubļu tika izmantoti viņa parādu segšanai.
Ēkas trešais stāvs vienmēr bijis īpaši nozīmīgs Cēsu kultūrvēsturē. 1901. gadā fotogrāfs Ludvigs Borevics (1875–1913) šeit iekārtoja savu fotodarbnīcu ar ieeju no Baznīcas ielas un darbojās tur līdz 1908. gadam. Fotodarbnīcas salons ar stikla sienām atradās L. Skolas ielas pusē. Savās reklāmās Borevics norādīja romantisku adresi – “Ludw. Borewitz pie Sv. Jāņa baznīcas”, pievienojot arī elegantu norādi franču valodā – vis-à-vis (iepretim) baznīcai.
Pēc Borevica pārcelšanās uz savu namu Rīgas ielā 36, sākot no 1912. gada, darbnīcā sāka strādāt fotogrāfs Gotlībs Matīss (1878–1944), kurš pirms tam trīs gadus bija darbojies fotogrāfa K. Andersona darbnīcā (L. Kalēja ielā 5a). Matīss bija radošs reklāmas veidotājs, aicinot cēsniekus greznot mājokļus nevis ar “nenozīmīgām tirgus bildītēm”, bet gan ar “vērtīgām piemiņas lietām” – ģimenes fotogrāfijām. Lielās depresijas laikā Matīss pielāgojās apstākļiem, samazinot fotogrāfiju cenas skolēniem un karavīriem par 10%, kā arī piedāvājot vairāk lētākus fotopalielināšanas darbus.
1930. gadu sākumā Cēsu Savstarpējā kredītbiedrība nonāca maksātnespējas priekšā, un 1935. gadā namu pārņēma a/s “Latvijas Kredītbanka”, kura 1938. gadā to pārdeva laulātajiem Pēterim un Elzai Bergiem par 55 000 latiem. Pēteris Bergs savā namā atvēra plašu veikalu, piedāvājot cēsniekiem kolonialpreces, traukus, foto, velosipēdus un sporta piederumus.
Diemžēl Latvijas okupācija 1940. gadā atnesa traģiskas pārmaiņas – Bergu ģimenes īpašumu nacionalizēja, bet viņus pašus 1941. gada 14. jūnijā arestēja un izsūtīja. Pēteris Bergs nomira ieslodzījumā jau 1941. gada 21. jūlijā, bet Elza – 1947. gadā izsūtījumā Krasnojarskas novadā.
Traģisks liktenis piemeklēja arī fotogrāfu Gotlību Matīsu, kurš 1944. gada 14. septembrī atradās savas fotodarbnīcas stiklotajā salonā, kad PSRS lidmašīnas nomestās aviobumbas šķembas ielauza baznīcas jumtu un, domājams, sagrāva darbnīcas stikla sienu, smagi ievainojot fotogrāfu. Matīss tajā pašā dienā mira Cēsu slimnīcā.
Padomju gados nama pirmajā stāvā ilgu laiku darbojās Komunālo uzņēmumu trests, vēlāk – Sadzīves pakalpojumu kombināta sieviešu un vīriešu frizētava. Tās telpas bija saglabājušās vēl no 1920. gadu beigām, kad šeit strādāja frizieris Eduards Zvirbulis, kurš savas prasmes bija apguvis arī Vācijā.
Mūsdienās nama sienā joprojām redzami pie stikla salona iemūrētie dzelzs balsti, kas savulaik tika izmantoti, lai uz tiem varētu stāvēt un notīrīt fotosalona lielos stikla logus. Šīs detaļas ir klusas liecinieces vēstures ritējumam un, tiem, kas prot vērot, – stāstnieces par reiz šeit darbojušos foto meistaru ikdienu.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
Cēsu pils muzeja krājumiem
Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas Letonica projekts “Zudusī Latvija“.