Netālu no Cēsīm, zaļojošo bērzu un tumšo egļu ielokā, Ķingu, Pūpolu un Vāveres ielu krustojumā, paslēpusies Dukuru muiža – vieta ar bagātīgu un daudzslāņainu vēsturi, kas aizsākusies jau 17. gadsimta sākumā.
Muižas pirmsākumi meklējami 1604. gadā, kad notika zemes dāvinājums, ko 1624. gadā apstiprināja Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs. Toreiz šeit atradās trīs postā pamesti ciemati – Švika, Bucis un Zābaks, kurus pārvaldīja ministriaļi Sīmanis Grotkovskis un Jānis Sutovs. Pastāv uzskats, ka zemes dāvinājums bijis saistīts ar Jana Karola Hodkēviča uzturēšanos Vidzemē, tostarp arī Cēsīs.
1629. gadā Gustavs II Ādolfs šīs zemes piešķīra Heinriham Lademakeram, kura meita Magdalēna apprecējās ar zemes tiesnesi Frīdrihu fon Liphartu. Fon Liphartu dzimta, kas slaveni bija ar savu kareivīgo garu, neiztika bez robežstrīdiem ar Cēsu pilsmuižu. Tie noslēdzās 1663. gadā ar zemes apmaiņu, Dukuru muižas teritoriju paplašinot ar Brēžas, Babas un Kaika ciematiem un piešķirot pieeju Kaika līcim pie Gaujas.
Ap 1682. gadu Dukuru muižā jau bija uzcelta jauna ēka un izveidots muižas centrs. Muižai piederēja arī Rāviņu jeb Rāvu krogs un dzirnavas pie Egerta ciema, no kurām līdz mūsdienām saglabājies tikai dambis.
Ziemeļu kara laikā (1700–1721) Dukuru muiža cieta ievērojamus postījumus – cilvēki tika saņemti gūstā, nolaupīta manta, nodedzināts Rāvas krogs. Taču muiža spēja atgūties un turpināja pastāvēt.
Muiža laika gaitā mainīja īpašniekus. 1815. gadā to iegādājās Karls Frīdrihs fon Ziverss, Cēsu birģermeistars (1760–1767). Ziversu laikā iedzīvotāju skaits muižā samazinājās, un 19. gadsimta sākumā muižā dzīvoja tikai daži pieaugušie vīrieši. Šis fakts liecina, ka muižas īpašnieki vairs pastāvīgi šeit neuzturējās.
1823. gadā Dukuru muižu par 12 800 rubļiem pārdeva grāfam Karlam Gustavam fon Zīversam, kas vēlāk to pievienoja Cēsu pilsmuižas īpašumam. Muižas centrs tika pārbūvēts pēc 1836. gada plāna.
19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums Dukuru muižai atnesa jaunu uzplaukumu. Šajā laikā to nomāja ievērojamas personības – Frīdrihs Nolje un vēlāk Kārlis Erdmanis, viens no aktīvākajiem Cēsu sabiedriskajiem darbiniekiem. Erdmanis ieguldīja lielu darbu Cēsu Sv. Jāņa baznīcas dzīvē, izglītības attīstībā un draudzes stiprināšanā.
1909. gadā muižas teritorijā darbojās tvaika uzņēmums un kokzāģētava, bet apkārtējā vide ar Niniera ezeru kļuva par iecienītu atpūtas vietu.
Pēc Latvijas agrārās reformas Dukuru muiža tika sadalīta 33 jaunsaimniecībās. Muižas ēkas pārgāja Cēsu virsmežniecības rīcībā, kas teritorijā saimnieko joprojām – tagad kā Centrālvidzemes virsmežniecība.
Dukuru muiža ir palikusi kā klusējošs vēstures liecinieks, kura stāsti glabā Cēsu novada sarežģīto, bet bagātīgo pagātni – no karaliskām privilēģijām līdz lauku sabiedrības pārtapšanai.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Ilma Zālīte, Mg. hist. un Cēsu Rotary kluba projekta “Apkārtgājiens gar Cēsu muižām”
Cēsu pils muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem.