Dubinskas muiža: zudušās greznības atbalsis Cēsu dienvidos
Cēsu dienvidu robežās, pie gleznainās ūdenstilpnes, kuru mūsdienās pazīstam kā Dubinskas dīķi, reiz lepni slepojās Dubinskas muiža jeb Dubinskyhof. Tās vēstures ceļš aizvijas līdz pat 16. gadsimta beigām, kad Cēsu pilsoņu sarakstos minēts vojevodas Dembinska vārds — iespējams, tieši no tā aizgūts īpašuma nosaukums.
Muižas vēsture ir tikpat daudzslāņaina kā Vidzemes politiskie notikumi. 1625. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs īpašumu piešķīra savam pusbrālim, impērijas admirālim Kārlim Gillenhīlmam — vīram ar dramatisku dzīvesstāstu. Septiņus gadus pavadījis poļu gūstā, Gillenhīlms kļuva par varenu admirāli, kurš 1621. gadā vadīja zviedru karaspēku pāri Baltijas jūrai Rīgas ieņemšanai.
Lai gan muiža formāli piederēja admirālim, ikdienas saimniekošanu vadīja Cēsu pilsētas ārsts un vēlāk arī birģermeistars Bernhards fon Hiršs, kas 1647. gadā šeit mira. Pēc tam īpašums nonāca karaļnama īpašumā — no 1679. līdz aptuveni 1710. gadam tā bija Zviedrijas karalienes Hedvigas Eleonoras apanāžas muiža.
Gadsimtu gaitā muižas īpašnieku saraksts kļuva par īstu Vidzemes aristokrātijas spoguli — īpašumu pārvaldīja Krievijas kanclers Aleksejs Bestuževs-Rjumins un vēlāk baronu Kampenhauzenu dzimta. Viņu laikā, 1842. gadā, Dubinskā piedzima ievērojamā Baltijas vācu pedagoģe Leokādija fon Freitāga-Loringhofena.
Savulaik Dubinskas muižas teritorija bija plaša un daudzveidīga — ar dzīvojamām ēkām, ūdensdzirnavām, ādas ģērētavu, riju, kūti un pat krogu. Tā robežojās ar Zetlera un Kalna muižām. 1922. gadā tika uzskaitītas 16 saimniecības, kurām piešķirti poētiski nosaukumi, piemēram, Baltā muiža jeb Žurciņas, Akmeņlauzis un Zvārtes.
Pēc 1920. gada agrārreformas muižas zeme tika atsavināta, bet ēkas nonāca privātīpašumā. 1927. gadā akcionārs Jānis Mednis uz vecās muižas pamatiem uzcēla jaunu dzīvojamo māju, bet pat Dubinskas dīķis kļuva par privātīpašumu. Padomju gados ēku Raiņa ielā 7 nacionalizēja un pārvērta par mazbērnu novietni. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas īpašumu atguva tā likumīgie mantinieki.
Mūsdienās no greznās muižas atmiņām saglabājies vienīgi Dubinskas dīķis ar mazo salu vidū, kur labprāt uzturas ūdensputni. Ar savu ainavisko pievilcību tas nepavisam neatpaliek no slavenajiem Pils un Maija parka dīķiem, klusībā glabājot stāstus par aristokrātiju, karavīriem un gadsimtu vēstures slāņiem.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Ilma Zālīte, Mg. hist. un Cēsu Rotary kluba projekta “Apkārtgājiens gar Cēsu muižām”
Cēsu pils muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem.