1917.gada rudenī, kad Latvija atradās politisko pārmaiņu virpulī, Cēsu reālskolas audzēknis Felikss Lindiņš kopā ar citiem jaunajiem boļševikiem – Pauli Vīksni, Pēteri Ustupu, Alfrēdu Menģeli un Voldemāru Ozolu – nodibināja Cēsīs darba jaunatnes pulciņu “Kvēle”, kas darbojās boļševiku partijas vadībā. Šī organizācija kļuva par būtisku platformu jauniešiem, kuri vēlējās pārmaiņas un, pateicoties labai politaģetācijai, viņi tika iesaistīti revolucionārajā kustībā.
“Kvēle” nebija vienkārši politiska organizācija – tā kļuva par vietu, kur jaunieši varēja gan izglītoties, gan socializēties. Pulciņa ietvaros darbojās sabiedriski-zinātniskā, dramatiskā un rotaļu sekcijas, kas nodrošināja daudzveidīgas aktivitātes. Lekcijas par politiskiem un zinātniskiem jautājumiem lasīja partijas biedri, bet dramatiskā un rotaļu sekcijās valdīja jautrība un radošums, kas piesaistīja daudz jauniešu. Īpaši populāri bija jautājumu vakari, kur notika spraigas debates, kurās piedalījās arī reālskolnieki un ģimnāzistes, kas vēl nebija “Kvēles” biedri – varētu teikt, ka šīs bija sava veida pirmās “prāta vētras” Cēsīs, tikai ar revolucionāru pieskaņu!
Pulciņa darbībā aktīvi iesaistījās arī atsevišķi Cēsīs dislocētie latviešu strēlnieki, kas vēl vairāk pastiprināja organizācijas militanti revolucionāro garu. “Kvēle”, ciešā sadarbībā ar boļševiku partiju, aktīvi iesaistījās vēlēšanu kampaņās un citos sabiedriskos pasākumos.
Spilgtākās personības “Kvēlē” bija tās idejiskie līderi un mentori. Pauls Vīksne, Tērbatas skolotāju institūta students un vēlāk Cēsu apriņķa milicijas priekšnieks, ar savām izcilajām runas dāvanām aizrautīgi skaidroja jauniešiem politiskos notikumus un kļuva par cienītu audzinātāju. Taču īstā “Kvēles” dvēsele bija un vienmēr palika Felikss Lindiņš – sabiedrisks, vienkāršs, idejisks, rosīgs un sirsnīgs jaunietis, kurš prasmīgi organizēja un vadīja pulciņa darbību. Kad vajadzēja atrast Feliksu, nevienam nebija jājautā – visi zināja, ka viņš būs “Kvēlē”.
1918.gada februārī Cēsu vācu okupācijas laikā pulciņa darbība īslaicīgi pārtrūka, jo daži biedri tika arestēti, citi nonāca policijas uzraudzībā, bet lauku skolēni atgriezās pie vecākiem. Tomēr jau martā Felikss Lindiņš atjaunoja kontaktus ar boļševiku partijas pagrīdes organizācijas Vidienas pārstāvi Emmu Plūmi (sauktu par Vētru). Kopā ar Vētru mežā aiz kazarmām notiek Cēsu rajona boļševiku sapulce, kur tiek nolemts “Kvēles” revolucionāro darbību turpināt pagrīdē.
Pēc tam, kad Cēsīs atgriezās padomju varas pārstāvji, 1918.gada decembrī “Kvēle” atjaunoja savu darbību, piesaistot jaunus biedrus gan no skolēnu, gan padomju kalpotāju aprindām. 1919.gada martā “Kvēle” nosūtīja savus pārstāvjus, Kārli Martinsonu-Miku, Feliksu Lindiņu un Aļa Blanku, uz Latvijas darba jaunatnes I kongresu Rīgā, kur Kārlis un Felikss tika ievēlēti Centrālajā komitejā.
1919.gada maijā, Fēliks Lindiņš, nepaspējot evakuēties no Rīgas kopā ar padomju armju, tiek apcietināts. Vēlāk vājas veselības dēļ tiek atbrīvots, bet paliek Latvijā, iestājas Valsts universitātē un aktīvi darbojas progresīvā studentu biedrībā “Klints”. Vairums Cēsīs esošo aktīvo un boļševistiski noskaņotie “Kvēles” biedri kopā ar partijas un padomju darbiniekiem evakuējas uz Padomju Krieviju.
“Kvēle”, lai arī pastāvēja neilgu laiku, atstāja zināmas pēdas Cēsu jaunatnes politiskajā aktivizēšanā.
Attēlā “Kvēles” biedri – Vallija Krišfelde, Jānis Jākobsons, Kārlis Blūms, Marija Lars.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Cēsu muzeja krājumi