Cēsu amatniecības skola (vēlāk Cēsu valsts arodu skola) ir nozīmīga izglītības iestāde ar bagātu vēsturi, kas darbojās ēkā, kura vairāk nekā 200 gadus nepārtraukti kalpojusi skolas vajadzībām. Šī ēka Cēsīs, Lielajā Skolas ielā 6, ir rets gadījums visā Latvijas skolu vēsturē, jo tieši tajā pašā vietā jau kopš 17.gs. sākuma nepārtraukti atradušās un darbojušās izglītības iestādes. Vēsturiskā pēctecība šeit var tikt izsekota no 16.gs. 50. gados pastāvējušās skolas līdz pat mūsdienām.
Cēsu amatniecības skolas dibināšanas priekšvēsture sākās 1919.gada rudenī, kad tika izveidota Cēsu amatniecības skolas pagaidu padome. Šīs padomes 1919.gada 27. oktobra sēdes protokolā minēts, ka sēdi atklāj Izglītības ministrijas Arodskolu nodaļas vadītājs Ādolfs Vickops. Viņš dara zināmu, ka Cēsu amatniecības skolas padomē sākumā būs 5 locekļi – pa vienam priekšstāvim no Izglītības ministrijas, Cēsu pilsētas valdes, Cēsu amatnieku biedrības, Cēsu amatnieku un rūpnieku savienības un Cēsu viesīgās biedrības.
Vispirms 1919.gada 15. novembrī tika atvērti Cēsu valsts amatniecības skolas vakara kursi, kuros pieteicās 59 kursanti. Jaunais skolas pārzinis A.Julla aktīvi uzsāka darbu pie skolotāju un tehnisko darbinieku kadru komplektēšanas, kā arī pie vakara kursu un dienas skolas skolēnu komplektēšanas, telpu sagatavošanas, inventāra, mācību un uzskaites līdzekļu sagādes.
Cēsu amatniecības skolu svinīgi atklāja 1920.gada 15. janvārī. Atklāšanas svētki – svinīgais akts sākās ar svētbrīdi, kuru vadīja mācītājs Pēteris Apkalns. Pēc tam Cēsu apriņķa tautskolu inspektors Dāvids Soste sveica jauno skolu un sniedza ziņas par to vietu un telpām, kurā atvērta Cēsu valsts amatniecības skola. Viņš norādīja uz vēsturisko pēctecību, teikdams, ka telpās, kur tagad atvērta šī skola, līdz šim darbojušās skolas, kurās “kā redzams, jau tikusi piegriezta vērība praktiskam darbam. Tagad mēs šajās telpās apsveicam pirvo brīvās Latvijas valsts amatniecības skolu”.
Skolas padome izvēlējās atvērt šādas nodaļas: mehānikas, elektrotehnikas, būvtehnikas, mērniecības, ķīmijas tehnoloģijas (šķiedras, māls, koks), daiļkrāsošanas un grafikas mākslas. Cēsu amatniecības skola savu darbību uzsāka ar 80 skolēniem un 6 nodaļām: mehānikas, elektrotehnikas, būvniecības, ķīmijas, lietišķās mākslas un mājturības. Lai gan skola darbu bija uzsākusi, tomēr skolēnu skaits nemitīgi papildinājās. 1920./21. mācību gada beigās skolā bija 127 skolēni.
1920.gada 20. oktobrī fiksēts, ka skolas kopējais personāls ir 18 cilvēki (tai skaitā skolotāji un apkalpojošais personāls). Skolas pirmais pārzinis bija pazīstamais mākslinieks-keramiķis Augusts Julla, kurš arī vadīja keramikas klasi.
Ar 1923. gadu Cēsu amatniecības skola tiek pārdēvēta par Cēsu valsts arodskolu. Skolas vadītāju līdz 1923.gadam sauca par pārzini, pēc tam – par priekšnieku, bet no 1934.gada par direktoru. 1923. gada nogalē par Cēsu valsts arodskolas priekšnieku tika iecelts šīs skolas skolotājs Augusts Volkovs, kurš šo skolu vadīja līdz pat 1944.gadam. Līdzšinējais skolas pārzinis A.Julla palika strādāt arodskolā par skolotāju līdz 1936.gada 1.oktobrim.
Specializācijas nolūkos un ievērojot tautas saimniecības prasības, ar 1923./24. mācību gadu tika likvidēta mājturības nodaļa un iesākta arī lietišķās mākslas nodaļas likvidēšana, ko pabeidza 1926.gada pavasarī. 1927. gada pavasarī likvidēja arī ķīmijas nodaļu. Turpmāk arodskolā palika tikai mehānikas, elektrotehnikas un būvniecības nodaļas.
Zemāko arodskolu pirmo gadu pieredze pārliecināja, ka mācības tajās ir pārāk teorētiskas, mācību prakses un laboratorijas stundu skaits ir pārāk mazs. Tas pierādīja, ka četrklasīgo zemāko arodskolu tips mūsu apstākļiem nav piemērots, tāpēc ieteicams pāriet uz trīsgadīgu zemāko arodskolu, kurā uzņemtu skolēnus ar 6 klašu pamatskolas izglītību. Ar 1923./24. mācību gadu tika iesākta pāreja uz trīsgadīgu skolas tipu, ko pabeidza 1925./26. mācību gadā. Pārstrādātajos mācību plānos daudz nopietnāka vērība tika piegriezta praksei darbnīcās un laboratorijās. Šim nolūkam agrāko 4 stundu nedēļā vietā tika iedalītas no 16 līdz 24 stundām. Līdz ar to teorētisko stundu skaits tika samazināts. Nedēļā maksimālais stundu skaits nedrīkstēja pārsniegt 42 stundas.
Šajā laikā skolai dažas mācību klases un mācību darbnīcas atradās Gaujas ielā 20. Cēsu valsts arodu skolas audzēkņi ne tikai mācījās teoriju, bet arī praktiskajās mācībās izgatavoja dažādus izstrādājumus. Skolas labo slavu kaldināja izcili pedagogi un meistari: Augusts Julla, Augusts Volkovs, Pēteris Neijs, Vilhelms Daugalis, Pēteris Vēgis, Kārlis Brencēns, Aleksandrs Skuja, Pēteris Užāns, Voldemārs Jūlijs Bišers, Mārtiņš Soste, Voldemārs Miške, Kārlis Baltgailis, Osvalds Pūpols, Jānis Tomsons, Edgars Jurevičs, Eduards Siliņš, Artūrs Dronis, Arnolds Berkholcs Kalniņš, Ēriks Bračka un citi.
Arodskolā bija augsts mācību un audzināšanas darba līmenis, tāpēc tās absolventi bija labi sagatavoti savā specialitātē un ļoti pieprasīti dažādās tautas saimniecības nozarēs. Daudzi absolventi turpināja izglītību: beidza vidējās speciālās un augstākās mācību iestādes un kļuva par inženieriem, izgudrotājiem, dažāda līmeņa vadītājiem.
Otrā pasaules kara laikā, 1940.gadu sākumā, arī Latvijai pāri vēlās kara šausmas un pastāvošo valdību represijas, kuras tieši skāra skolas kolektīvu. Liela daļa pasniedzēju un pilngadību sasniegušie audzēkņi bija ierauti karā, tomēr skola savu darbību pilnībā nepārtrauca. Palikušie darbinieki un audzēkņi godprātīgi gādāja, lai tiktu saglabāts skolas inventārs, kā arī vāca materiālus (kara tehnikas atliekas) jaunu darbagaldu un instrumentu izgatavošanai. Līdztekus šim darbam notika arī teorētiskās un praktiskās mācības.
Neskatoties uz dažādiem apstākļiem, kas nelabvēlīgi ietekmēja mācību darbu, laikā no 1920. līdz 1944. gadam Cēsu valsts arodskolu beiguši vairāk kā 2000 dažādu nozaru speciālisti. Piemēram
- Jānis Riba – metālmākslinieks, gleznotājs, mākslas skolotājs,
- Jānis Rozenbergs – gleznotājs, skatuves gleznotājs, mākslas skolotājs,
- Arnolds Vilkins – skatuves gleznotājs un vitrāžists,
- Artūrs Dronis – gleznotājs, mākslas skolotājs,
- Eduards Priede – dzejnieks un dramaturgs,
- Voldemārs Valdmanis – grafiķis, skatuves gleznotājs,
- Vilhelms (Vilis) Vasariņš – keramiķis un gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijs docents un Keramikas meistardarbnīcas vadītājs.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
I.Grotes pētījums “Cēsu Valsts Amatniecības skolai 100”
Cēsu muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem