Pastaigājoties pa seno, koku ieskauto Cēsu pilsētas kapsētu, jūs šķērsojat vairāk nekā divsimt piecdesmit gadu ilgu vēsturi. Kapsēta, ko nereti nekorekti dēvē par “Vācu kapiem”, tika dibināta 1773. gadā, kad Krievijas Impērijas Senāts aizliedza apbedīt mirušos pilsētu baznīcās un to tuvumā. Tolaik jaunizveidotajā kapsētā, kas atradās ārpus pilsētas robežām pie Rīgas ceļa, tika apbedīti Cēsu Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskās pilsētas draudzes locekļi.
Kapsēta laika gaitā paplašinājās, un 19. gadsimtā tā jau kļuva par mājvietu trim dažādām konfesijām – luterāņiem, pareizticīgajiem un ebrejiem. Katrai no tām bija savs nodalījums, radot unikālu kultūras mantojuma mozaīku. Īpaši izceļama ir 1869. gadā iesvētītā Cēsu Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo draudzes kapsēta ar iespaidīgo kapliču, ko 19. gs. 80. gados uzbūvēja Cēsu būvuzņēmējs Vilhelms Hope.
Starp baltajiem bērzu stumbriem un ēnainajiem kļavu zariem šeit slēpjas kultūrvēsturiski vērtīgas 18. gs. beigu un 19. gs. pirmās puses kapu plāksnes, čuguna un akmens krusti, obeliski, kolonnas un citi pieminekļi. Var teikt, ka šeit mēs iepazīstam Cēsīm nozīmīgus cilvēkus, kuri savulaik veidojuši pilsētas seju. Te atrodama senākā zināmā kapa plāksne, kas pieder 1785. gadā mirušajam tirgotājam un Cēsu rātskungam Johanam Frīdriham Hūnam – importētā kaļķakmenī iegravēti vārdi vācu valodā stāsta par vīru, kurš dzimis tālajā Kurzemē.
Diemžēl pēckara gados kapsēta piedzīvoja smagus pārbaudījumus. Padomju vara to slēdza 1959. gadā, bet 1963. gadā Cēsu rajona izpildkomitejā tika apspriesta iespēja kapsētas pieminekļus izmantot jaunu piemiņas zīmju izgatavošanai vai ceļu izbūvei. Cēsu rajona galvenajai arhitektei Vijai Caunei izdevās izpildkomitejas vadību pārliecināt, ka pieminekļu likvidēšana var radīt “sarežģījumus”, ja par kapavietām sāks interesēties ārzemēs dzīvojošie apbedīto tuvinieki. Līdzīga situācija atkārtojās 1977. gadā, kad tika nolemts likvidēt daļu kapsētas teritorijas un pārveidot to par skvēru, taču arī šoreiz plānotie darbi netika īstenoti.
Jauns posms kapsētas vēsturē sākās 1988. gadā, kad cēsnieki Daumants Kalniņš un Verners Rudzītis publicēja rakstus, kuros aktualizēja kapsētas sakopšanas, izpētes un atjaunošanas nepieciešamību. Tad arī tika rīkotas pirmās sakopšanas talkas un atjaunots Latvijas armijas ģenerāļa Jāņa Apiņa piemineklis.
Šodien Cēsu pilsētas kapsēta piedzīvo jaunu dzīvi. Kopš 2023. gada ir pabeigta pieminekļu inventarizācija, identificējot aptuveni 650 apbedīto personu vārdus un atklājot pārsteidzošus stāstus par pilsētas vēsturi. Šeit atdusas Bērzaines ģimnāzijas dibinātājs Alberts Holanders, komponista Alfrēda Kalniņa vecāki, galdniekmeistars Ferdinands Bīdenrots, kas darinājis Svētā Jāņa baznīcas altāra retablu, grāmatizdevējs Oskars Jēpe un arī Latvijas armijas ģenerālis Jānis Apinis. Vēsture, kas reiz bija gandrīz zudusi, tagad tiek atklāta no jauna.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Portāls Cēsu pilsētas kapsēta
Sarmīte Feldmane, eDruva publikācija 16.08.2024. “Novadnieks: Cēsu pilsētas kapsēta, ne Vācu kapi“