Majestātiskais divstāvu ķieģeļu nams ar pagraba stāvu Piebalgas ielā 3 ir liecinieks Cēsu pilsētas attīstībai jau vairāk nekā 135 gadu garumā, pārtopot no kultūras epicentra par zināšanu kaltuvi. Šī ēka – pirmais Labdarības biedrības nams Vidzemē – glabā gan prieka, gan pārmaiņu stāstus.
Kad 1875. gadā Cēsīs tika nodibināta Labdarības biedrība, pilsēta tai piešķīra zemes gabalu toreizējā Jaunajā ielā 3. Pēc arhitekta M. Kampes projekta un būvuzņēmēja Jāņa Menģeļa vadībā uzceltā ēka kļuva par daudzfunkcionālu centru – tajā bija ierīkota skatuve teātra izrādēm, otrajā stāvā tika atvērta meiteņu skola, bet pagraba telpās – tā sauktā “bumbotava” jeb ķegļu spēle biedru un viesu izklaidei. Tolaik cēsnieki, iespējams, ne reizi vien piedzīvojuši jautras un skaļas sacensības 19. gadsimta “boulingā”!
Nama atklāšana 1885. gada 27. oktobrī kļuva par ievērojamu notikumu pilsētas dzīvē, bet vēl grandiozākas bija iesvētīšanas svinības 1886. gadā, kad Labdarības biedrības teātris pirmoreiz Latvijas teritorijā uzveda Mihaila Gļinkas operu “Dzīvība par caru” (Ivans Susaņins). Šis notikums iezīmēja pirmo mēģinājumu iedibināt operas tradīciju ārpus Rīgas.
1889. gadā Labdarības biedrība rīkoja pirmos Cēsu novada dziesmu svētkus, kuros piedalījās 12 kori ar vairāk nekā 300 dziedātājiem. Tautastērpos un ozolu vainagiem rotāti dziedātāji devās svētku gājienā uz Labdarības biedrības dārzu, kur īpaši šim notikumam celtajā ēkā notika koncerts, kam sekoja teātra izrādes. Šie svētki lika pamatus Cēsu novada bagātajai koru dziedāšanas tradīcijai.
Tomēr ne viss ritēja gludi – biedrības vadībai trūka finanšu prasmes, un jau 1891. gadā nams par parādiem pārgāja Jāņa Menģeļa īpašumā. Gadu vēlāk izputēja arī pati Labdarības biedrība.
1922. gadā ēkā ievācās 8. Daugavpils kājnieku pulks, ierīkojot ieroču darbnīcas, ložmetēju instruktoru rotu, muzikantu komandu, sardzi un aresta telpas. 1925. gadā pulks pārcēlās uz Valmieras ielas kazarmām, un ēkā tika atvērts armijas ekonomiskais veikals. 1941. gadā namā iekārtojās vācu karaspēka nodaļa, bet pēc Otrā pasaules kara, 1947. gadā, ēku pārņēma Cēsu Amatniecības skola Nr. 4.
Neskatoties uz kara postījumiem un pēckara materiālu trūkumu, līdz 1950. gadam skolas audzēkņi un personāls veica ēkas kapitālo remontu. Tika iekārtotas virpotāju, atslēdznieku un galdnieku darbnīcas, bet ar “brālīgo republiku” palīdzību tika piegādātas jaunas iekārtas un darbagaldi.
1950. gadu beigās skola varēja lepoties ar ievērojamiem sasniegumiem – tās audzēkņi izgatavoja pirmo robotu Latvijā “Alfa BS”, kas tika izstādīts Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā.
Padomju laikos ēka tika būtiski labiekārtota: 1959. gadā pabeidza centrālās ventilācijas un silto dušu izbūvi, izveidoja ventilācijas sistēmu koksnes atlieku novadīšanai uz kurtuvi, pie skolas iekārtoja augļu dārzu ar 15 augļu kokiem un dažādiem ogulājiem, bet pie ieejas lepni stāvēja divas amatnieku statujas. Diemžēl augļu dārzs un statujas nav saglabājušās līdz mūsdienām.
1985. gadā skolas audzēkņi izgatavoja Dainu skapja kopiju, kas vēl šodien apskatāma Krišjāņa Barona muzejā Rīgā.
Līdz 2015. gadam ēkā darbojās Cēsu Profesionālā vidusskola. Vēlāk to pārņēma Rīgas Tehniskā universitāte un Cēsu Jaunā skola – vecāku dibināta mācību iestāde ar individuālu pieeju un vairāk nekā desmit gadu pieredzi. Šodien šī skola turpina nama izglītojošo misiju, radot vidi, kur bērni harmoniski attīstās, apgūst sadarbību, atbildību un neatkarību.
Tā nams, kas reiz bija domāts kultūras veicināšanai un labdarībai, pēc daudziem vēstures līkločiem ir atgriezies pie savas sākotnējās sūtības – izglītot un audzināt jauno paaudzi.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Ilgas Grotes un Dainas Eizenbergas pētījuma “Cēsu valsts Amatniecības skolai 100”;
Jāņa Dzedoņa pētījuma “Ēkas Piebalgas ielā 3, Cēsīs stāsts”;
Cēsu pils muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem.