Kamēr cariskajā Krievijā vēl tikai mācījās gudroties ar pirmo valsts pastmarku, Cēsis jau bija soli priekšā! Tūkstoš astoņi simti sešdesmit trešajā gadā šeit sāka savu darbību unikāls vēstures fenomens – Cēsu apriņķa pasts ar savām īpašajām pastmarkām. Šīs mazās papīra vērtszīmes izrādījās tik nozīmīgas, ka līdz mūsdienām tās ir kļuvušas par īpaši vērtīgiem kolekcionāru dārgumiem.
Cēsu apriņķa pasta izveides pamatā bija praktisks iemesls – cariskās Krievijas pasts visu korespondenci Cēsu apriņķim nogādāja tikai līdz Cēsīm, bet tālāk to bija jāpiegādā pašvaldībām, par ko Cēsis iekasēja speciālu maksu. Šī kārtība oficiāli tika apstiprināta ar likumu tūkstoš astoņi simti sešdesmitajā gadā, un tā radās Cēsu apriņķa pasts, kas darbojās četrdesmit gadus – no tūkstoš astoņi simti sešdesmit trešā gada janvāra līdz tūkstoš deviņi simti trešā gada divdesmit trešajam aprīlim.
Pastmarku evolūcija sākās ar tūkstoš astoņi simti sešdesmit otrā gada izmēģinājuma izdevumu – neliela izmēra, nezobotas divu kapeiku markas zilā krāsā uz dzeltenīga vai pelēki dzeltena papīra. Tās bija tik mazas, ka pastmeistariem radās grūtības tās pielīmēt pie vēstuļu iesaiņojuma valdziņiem. Tādēļ jau tajā pašā gada nogalē tika izdotas lielāka formāta divu un četru kapeiku markas vēstulēm un bandrolēm. Interesanti, ka ceturtā daļa no šī izlaiduma markām bija ar otrādi iespiestu (augšup apgrieztu) fonu. Īpaši reta ir divu kapeiku marka ar apgrieztu fonu – tikai desmit eksemplāri!
Tūkstoš astoņi simti sešdesmit trešajā gadā sekoja divu kapeiku nomināla pastmarka sarkanā un zaļā krāsā, kuras centrā bija ovāls ar zaļu viduslīniju. Tirāža – tikai astoņdesmit eksemplāri. Tūkstoš astoņi simti sešdesmit ceturtajā gadā izdotajām pastmarkām zaļajā ovālā jau parādījās Vidzemes ģerbonis, arī šo marku tirāža bija vien astoņdesmit eksemplāri.
Periodā no tūkstoš astoņi simti sešdesmit sestā līdz tūkstoš astoņi simti septiņdesmitajam gadam pastmarkām zaļais ovāls bija bez viduslīnijas. Tās tika izgatavotas astoņi simti eksemplāru tirāžā divos krāsu variantos – tumšāk sarkanā (trīs simti eks.) un gaišāk rozā krāsā (pieci simti eks.).
Nozīmīgs pavērsiens notika tūkstoš astoņi simti septiņdesmit pirmajā gadā, kad tika izdotas markas, kurās centrālais ovāls bija iekļauts ornamentālā pusloku pinumā. Šī laidiena tirāža jau sasniedza piecdesmit tūkstošus eksemplāru. Tūkstoš astoņi simti septiņdesmit otrajā gadā nāca klajā pastmarkas ar jaunu dizainu – centrālajā ovālā uz sarkanas krāsas fona parādījās Cēsu apriņķa ģerbonis ar paceltu roku un zobenu. Šīs markas jau bija zobotas (zobojums divpadsmit ar pusi), un to tirāža sasniedza sešdesmit sešus tūkstošus septiņi simti deviņdesmit divus eksemplārus.
Tūkstoš astoņi simti septiņdesmit piektajā gadā izdotajām pastmarkām (simts seši tūkstoši eksemplāru) rāmis un centra ovāla aploces fons bija zaļā krāsā, bet centrālā ovāla fons – sarkanā. Pastāvēja arī varietāte, kurā cipars “2” augšējā labajā stūrī atgādināja apgrieztu ciparu “3”. Tūkstoš astoņi simti septiņdesmit astotā un tūkstoš astoņi simti astoņdesmitā gada izdevumu pastmarkām bija atšķirīga zīmējuma ietvars, kas atgādināja tolaik apgrozībā esošās cariskās Krievijas pastmarkas, tikai to centrā saglabājās Cēsu apriņķa ģerbonis. Tūkstoš astoņi simti septiņdesmit astotā gada tirāža – simts septiņdesmit septiņi tūkstoši trīs simti astoņdesmit, bet tūkstoš astoņi simti astoņdesmitajā gadā – jau četri simti piecdesmit deviņi tūkstoši simts divdesmit pastmarkas.
Tūkstoš astoņi simti astoņdesmit ceturtā gada izdevums tika iespiests uz trīs dažāda veida papīriem: parasts balts papīrs (pieci simti tūkstoši eks.), biezāks linu papīrs (divi simti septiņdesmit seši tūkstoši seši simti sešdesmit eks.) un caurspīdīgs kaņepāju papīrs (simts trīs tūkstoši divi simti sešdesmit četri eks.). Šīm markām bija zobojums vienpadsmit ar pusi, kaut pastāvēja arī nezobotas. Šajā izlaidumā identificētas vairākas iespieduma un plates kļūdas – centra ģerboņa ačgārns un dubults iespiedums, ģerbonī attēlotā roka bez krāsas (balta) u.c.
Pēdējās, tūkstoš deviņi simti pirmā gada pastmarkas, bija ar pilnīgi jaunu dizainu – to centrā atradās Cēsu pilsdrupu attēls, un teksts, atšķirībā no iepriekšējiem izdevumiem, bija nevis vācu, bet krievu valodā. Arī šīm markām nomināls bija divas kapeikas, zobojums vienpadsmit ar pusi. Pastāvēja trīs krāsu varianti: zaļa un brūna (simts pieci tūkstoši eks.), zaļa un sarkanbrūna (četrdesmit astoņi tūkstoši četri simti deviņdesmit četri eks.), zaļa un violeti sarkana (tikai trīs tūkstoši astoņi simti deviņdesmit eks.).
Cēsu pastmarkas ir unikālas ar to, ka tām nebija sava zīmoga – pastmeistars tās dzēsa ar roku, pārsvītrojot ar tinti krusteniskā veidā. Tikai izņēmuma gadījumos, kad tās tika lietotas kopā ar Krievijas markām, tās varēja saņemt oficiālu zīmoga nospiedumu.
Īpaši vērtīgs ir fakts, ka Cēsu pastmarkas tika atzītas par oficiālām un iekļautas starptautiskajos pastmarku katalogos, ko nevar teikt par citām cariskās Krievijas zemstu pastmarkām. Tādējādi Latvijas teritorijā bija savas atzītas pastmarkas vēl pirms valsts dibināšanas – mazs, bet nozīmīgs solis ceļā uz valstiskumu.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Raimonds Zalcmanis, apkopojums “Cēsu apriņķa pastmarka” (portāls Filatelija.lv)
Izdevums “Pasta-Telegrāfa Dzīve”, Nr. 2 (01.02.1940)
Cēsu bibliotēkas krājumi