Ļoti cietusī ēka Rīgas ielā 41 glabā sevī stāstus par Cēsu pilsētas dzīvi vairāku gadsimtu garumā. Šī nama mūros sajaukušies tirgotāju veikalu sarunas, pirts tvaiki, krodziņa jautrības un klusais tēlnieka kaltu skanējums. Kā mazs, bet nozīmīgs posms Cēsu pilsētas vēstures virknējumā, šī ēka piedzīvojusi vismaz trīs valstu varas maiņas, divas pasaules kara vētras un neskaitāmus saimniekus.
Gruntsgabala vēsture aizsākās 18.gadsimta otrajā pusē, kad 1768.gadā tas nonāca bijušā Cēsu rātskunga Mihaela Fridriha Lamberga īpašumā. Tolaik šis zemes gabals un blakus esošais (tagadējā Rīgas iela 43) piederēja vienam saimniekam. 1789.gada Cēsu plānā atzīmēts, ka katrā gruntsgabalā atradās pa vienai mājai. Tipisks pilsētas nama stāsts aizsākās ar ieķīlāšanu – 1802.gada janvārī Lambergs savus īpašumus ieķīlāja uz 80 gadiem par 3000 Alberta dālderiem Cēsu namniekam un 3.ģildes tirgotājam Johanam Ulriham Langem.
Tomēr naudas lietās liktenis mēdz iejaukties neprognozējami – drīz vien īpašumi nonāca ūtrupē, un 1816.gada oktobrī tos par 730 sudraba rubļiem iegādājās Cēsu birģermeistars un tirgotājs Johans Ernsts Hūns. Pēc Hūna nāves īpašumi 1821.gadā tika noformēti kā “Hūna mantojuma masa”, ko savukārt 1825.gada izsolē ieguva pati Cēsu pilsēta. Šajā brīdī vēstures dokumenti mums atklāj, ka uz viena gruntsgabala ēkas vairs nebija, bet uz otra – mūsdienu Rīgas ielā 41 – atradās mūra dzīvojamā ēka.
Par pilsētas saimniekošanu šajā īpašumā veselu pusgadsimtu vēstures liecības klusē – kā bieži gadās ar mazāk ievērojamām ēkām, to ikdienas dzīve nenonāk hroniku lapaspusēs. Taču 1875.gadā šis nekustamais īpašums izsolē par 1500 rubļiem pārgāja Luīzes Pētersones, dzimušas Grosvaldes, īpašumā. Pētersones kundze ar vīru Hugo aizņēmās 1000 rubļus, lai veiktu pirkumu – tā laika finansiālā prakse, kas liecina par nekustamo īpašumu vērtību un pilsētas augšanu.
Īpaši interesanta ēkas vēsture kļuva 20.gadsimta sākumā, kad 1909.gadā tā nonāca Reinholda Gustava Tančera rokās. Tančers nebija vienkāršs cēsinieks – viņš bija direktors prestižajā Vidzemes bruņniecības vīriešu ģimnāzijā Bērzainē. Lai gan šķiet, ka ēka viņam bija drīzāk investīcija, nevis dzīvesvieta, tās vērtības pieaugums liecina par Cēsu attīstību – pilsētas valde īpašumu novērtēja jau 6325 rubļos.
Pēc vairākkārtējām pārmaiņām īpašuma tiesībās, 1917.gadā, tieši revolūcijas laikā, ēku iegādājās Pēteris Bunde, kura vārds cieši saistīts ar šīs vietas nākamo posmu. Tieši Bundes laikā ēka kļuva par sabiedrisku vietu – tajā tika iekārtota gan pirts, gan traktieris jeb krogs. Pirts darbības nodrošināšanai pat tika izbūvēts speciāls ūdensvada pieslēgums no Vaļņu ielas, par ko pilsētas valde noteica maksu 10 santīmi par kubikmetru. “Cēsu Avīze” vairākkārt rakstīja par “nedienām un skandāliem” Bundes pirtī un krogā, kas, jāatzīst, tikai piesaistīja cēsinieku uzmanību šai vietai.
Pasaules ekonomiskās krīzes laikā 1932.gadā P. Bundem nācās slēgt savu traktieri sakarā ar ienākumu samazināšanos un nespēju nomaksāt nodokļus. Viņš mēģināja pielāgoties, piedāvājot “mājas brokastis, pusdienas un vakariņas zem konkurences cenām”, tomēr īpašums pamazām grimst parādos.
Pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā īpašums tika nacionalizēts, bet īpašnieks Pēteris Bunde mira 1941.gada decembrī, vācu okupācijas laikā.
Pēc Otrā pasaules kara, 1950.gadā, Rīgas ielā 41 apmetās tēlnieks Fricis Ešmits (1892-1972). Viņa biogrāfija ir nozīmīga Latvijas vēstures lappuse – 1919.gadā Ešmits piedalījās Latvijas Neatkarības karā, kur ar savu nodaļu pie Mencas muižas Ziemeļvidzemē aizdzina lieliniekus pāri Melnupes tiltam. Par šiem nopelniem 1922.gadā viņam piešķīra Lāčplēša kara ordeni. Tieši šī iemesla dēļ padomju varas laikā Frici Ešmitu atlaida no darba Liepājas daiļamatniecības skolā, liedzot viņam vadīt tēlniecības darbnīcu.
Uz Cēsīm Ešmits pārcēlās pēc sava skolotāja, tēlnieka Kārļa Jansona uzaicinājuma. Viņš apmetās nelielā vienistabas dzīvoklītī Rīgas ielā 41 un strādāja par bruģakmeņu smalcinātāju Cēsu komunālā uzņēmuma akmeņkaļu darbnīcā. Neskatoties uz padomju varas ierobežojumiem, Ešmits turpināja nodarboties ar tēlniecību, izveidojot nelielu darbnīcu Rīgas ielas 41 pagalmā.
Māja tika apdzīvota līdz pat divtūkstošo gadu sākumam. Divreiz cietusi ugunsgrēkos – 2009.gada vasarā un 2025.gada pavasarī. Šobrīd pamesta un noskumušā skatā.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
Cēsu pils muzeja un Centrālās bibliotēkas krājumiem