Cēsu apkārtnē slēpjas daudz vēsturisku pērļu, un viena no tām ir nesteidzīgi savu stāstu glabājošā Blusu muižiņa jeb Blussenhof. Līdzīgi kā daudziem citiem īpašumiem, arī šīs vietas nosaukums, iespējams, cēlies no tās agrīnā īpašnieka uzvārda. Vēstures pētnieki min Dāvidu Blusi (David Bluse), kurš atrodams Cēsu pilsoņu sarakstos līdz 1773. gadam, tomēr tieši pierādījumi šai saiknei pagaidām nav atrasti.
Muižiņas stāsts aizsākās vismaz 17. gadsimta nogalē, par ko liecina zemes mērnieka Johana Heinriha Kelča 1688. gadā zīmētā Cēsu pilsoņu un iedzīvotāju zemesgabalu karte. Tajā Blusu muižiņa jau lepni gozējas ar skaistu dzīvojamo ēku un netālajām zemnieku sētām. Blusu muižiņas īpašumi savam laikam bija patiešām nelieli — tikai 5/20 arklu (citos avotos — 34 5/8 mucu), un, lai arī abas šīs mērvienības ir pretrunīgas, varētu pieņemt, ka īpašuma platība bija aptuveni 17–18 hektāri. Tieši tāpēc to dēvēja par “muižiņu”, nevis vienkārši “muižu” — mazs, bet tomēr skaists īpašums!
Zināms, ka 18. gadsimta vidū Blusu muižas teritorijā bija divas zemnieku sētas. Vienā saimniekoja Raumzemnieka Indriķis ar sievu un bērniem, otrā — Kraukļu Jānis ar savu ģimeni. 19. gadsimta muižas revīzijās šīs sētas minētas ar nosaukumiem Raunzemnieki un Kārklīts.
19. un 20. gadsimtu mijā muižiņas atrašanās vieta tika aprakstīta kā “apmēram vienu kilometru aiz Ruckas muižas vai vienu versti no Sv. Jāņa baznīcas”. Mūsdienās šīs zemes atrodas starp A. Kronvalda, Briežu un L. Paegles ielām. Muižiņas teritorijā atradās arī tā sauktais “lielais purvs”, kas, jādomā, saimniekiem sagādāja gan priekus, gan raizes.
Viena no spilgtākajām personībām, kas saistīta ar muižiņu, bija Benjamins Firhtegots Baltazārs fon Bergmanis (1772–1856) — vācbaltiešu luterāņu mācītājs, etnogrāfs, vēsturnieks un valodnieks. Viņš muižiņu iegādājās 1813. gada 5. jūlijā par 1600 rubļiem. Interesanti, ka Bergmanis bija vēlākā pasaulslavenā ārsta un zinātnieka Ernsta Gustava Benjamiņa fon Bergmaņa vectēvs.
Pats Benjamins fon Bergmanis bija ievērojama personība — viņš studēja Leipcigas un Jēnas universitātēs, strādāja par mājskolotāju Maskavā, kā arī pētīja kalmiku valodu un paražas Kalmikijā. Savu dzīvi viņš veltīja kalpošanai Rūjienas un Ērgļu draudzēs. Vecumdienās Benjamins apmetās Blusu muižiņā, kur arī turpināja nodarboties ar valodniecību līdz pat savai nāvei 1856. gada 28. augustā.
20. gadsimta sākumā muižiņa nonāca citu īpašnieku rokās. 1909. gadā tās īpašnieks bija galma virsmeistars Emanuēls, Kārļa dēls, grāfs fon Zīvers (1817–1909), kurš muižu iznomāja Pēterim Dellem (1848–1937). Delle vēlāk, agrārreformas laikā, muižu izpirka un dzīvoja tur kopā ar savām meitām Olgu Apini un Lūciju Ikšeli.
Padomju vara ienesa savas korekcijas muižiņas liktenī. Pēc Otrā pasaules kara Delles meitas tika izliktas no muižas un bija spiestas mitināties bijušajā muižas pirtiņā — mazā patvērumā ar lielu vēsturi. Uz vecās muižas ēkas pamatiem 1954. gadā tika uzcelta jauna ēka, kurā ierīkoja Cēsu starprajona inkubācijas staciju. Mūsdienās šajā ēkā atrodas dzīvokļi, un tās adrese ir L. Paegles iela 25.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Ilma Zālīte, Mg. hist. un Cēsu Rotary kluba projekta “Apkārtgājiens gar Cēsu muižām”
Cēsu pils muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem