ENG
Baltijas viesnīcas jeb Baltischer Hof vēsture ir krāšņs stāsts par Cēsu pilsētas sabiedrisko dzīvi vairāk nekā divu gadsimtus garumā. Viss sākās 1726. gadā, kad zeltkalis Johans Galanders nopirka mūra dzīvojamo māju Cēsīs. 1787. gada F. Reihela sastādītajā pilsētas plānā šis gruntsgabals jau bija iezīmēts ar numuru 30 un tolaik vēl piederēja Galanderam. Īpašumu mantoja viņa dēli – tirgotāji Johans Ludvigs un Peters Emanuels, kuri 1824. gadā to pārdeva tirgotājam Karlam Johanam Kreicmanim par 950 sudraba rubļiem.
1887.gadā alus darītājs Heinrihs Binders publiskā izsolē par 14 600 rubļiem nopirka ēku un tai piederošās palīgbūves. Jau 1890. gadā viņš sāka reklamēt “Baltijas viesnīcu” kā ļoti izdevīgu vietu pilsētas centrā. Viesnīcā bija liela kafejnīca-restorāns, īpašas istabas kompānijām, dārzs, veranda un biljards. Nakšņošana maksāja, sākot no 60 kapeikām.
Tomēr Binderam bija nopietnas finansiālas problēmas – īpašums bija apgrūtināts ar parādiem vairāk nekā 17 700 rubļu apmērā. 1903. gada 3. oktobrī viņš to pārdeva Limbažu sīkpilsonim Augustam Pētersonam par 26 000 rubļiem.
Augusta un viņa sievas Karlīnes Pētersonu periods kļuva par viesnīcas zelta laikmetu. “Baltijas viesnīcai” bija izcila reputācija, kas sniedzās pat līdz Londonai. Ģimenes ārsts stāstījis, ka Kuka ceļojumu birojā to ieteikuši kā labāko viesnīcu Livonijā.
Karlīne, kura bija mācījusies labās skolās, viesnīcas telpās atvēra kulinārijas skolu. Tur Cēsu jaunavas apguva ēdienu gatavošanu, saimniekošanu un galda klāšanu. Savukārt Augusts bija pazīstams ar savu izcilo vīna pagrabu – viņš labprāt cienāja draugus ar dažādu šķirņu vīniem. Te bieži viesojās ārsts Smilga un zvērināts advokāts Voldemārs Teikmanis.
1919.gadā viesnīca kļuva par vēsturiskās nozīmes vietu – tās telpās norisinājās sarunas starp jaunās Latvijas armijas un landesvēra pārstāvjiem Latvijas Neatkarības kara laikā.
Pēc Augusta nāves 1931. gadā saimniekošanu turpināja Karlīne. Jau 1924. gadā viņi bija veikuši kapitālremontu, un viesnīcā bija 15 istabas – vislielākais skaits starp Cēsu viesnīcām. Viena istaba maksāja 2 latus, bet pansijas uzturēšanās – 2,50 latus.
Nama pirmajā stāvā no 1929. līdz 1932. gadam darbojās dažādi veikali – cepuru un apģērbu veikals, pulksteņu veikals. Trešajā stāvā atradās ārsta Voldemāra Baumgarta kabinets.
1940.gadā pēc īpašuma nacionalizācijas ēkā ierīkoja veļas darbnīcu. Vācu okupācijas laikā, 1942. gadā, viesnīca īslaicīgi atsāka darbību, taču pēc Otrā pasaules kara tās vietā tika izveidota viesnīcas “Tērvete” filiāle.
Tā Baltischer Hof, sākot kā vienkārša dzīvojamā māja, kļuva par nozīmīgu Cēsu sabiedriskās dzīves centru – pieredzot gan cara laika krāšņumu, gan Latvijas neatkarības cīņas, gan padomju laika pārmaiņas.
Avots:
Agita Sietiņa, Projekts “Vecpilsētas māju stāsti”
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”