Augusts Julla (arī Augusts Julla-Jurla; 1872.gada 27.decembrī Liepas pagasta “Jullās” – 1958.gada 27.maijā Cēsīs) bija izcils latviešu mākslinieks, keramiķis, tēlnieks, pedagogs un sabiedriskais darbinieks, kura daudzveidīgais devums ir nozīmīgi ietekmējis Cēsu un visas Latvijas kultūrvēsturi. Viņa radošais mūžs aptver vairāk nekā 50 gadus, kuros viņš izpaudies ne tikai kā mākslas darbu radītājs, bet arī kā izglītības sistēmas reformators, pētnieks un nenogurstošs sabiedriskais aktīvists.
Dzimis turīgā zemnieku ģimenē, Augusts jau bērnībā saskārās ar mālu kā materiālu, strādājot tēva Jāņa Jurlas ķieģeļu ceplī, kur viņš bieži veidoja dažādus dzīvniekus no māla. Šī agrīnā pieredze vēlāk kļuva par pamatu viņa profesionālajai darbībai keramikā. Izglītību uzsāka Liepas pagasta skolā, kurā mācījās līdz 1887.gadam, un 1893.gadā ieguva tautskolotāja tiesības Cēsu pilsētas skolā. Augusta Jullas profesionālais ceļš aizsākās ar skolotāja darbu dažādās Vidzemes skolās – no 1893. līdz 1896.gadam strādāja Lubānas tautskolā, bet no 1896. līdz 1898.gadam – Alūksnes draudzes skolā. Jau šajā laikā viņš sāka izrādīt interesi par mākslas izglītību un tautas radošo mantojumu.
Vēlme attīstīties mākslas jomā viņu vadīja uz Rīgu, kur 1900.gadā iestājās Venjamina Blūma zīmēšanas skolā. Šajā laikā viņš aktīvi iesaistījās arī Rīgas Latviešu biedrības darbā, zīmēja vinjetes žurnāliem “Austrums” un “Vārds”, veidoja metus karogiem un altāra segām, kā arī zīmējumus atklātnēm. Šie darbi liecina par viņa spēju pielāgoties dažādiem mākslas žanriem un tehnikām.
Pateicoties Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas stipendijai, no 1906. līdz 1912.gadam Augusts Julla mācījās Pēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, kur profesora Karla Kēlera vadībā ieguva mākslinieka keramiķa pirmās šķiras grādu un tiesības pasniegt zīmēšanu vidusskolās. Šī izglītība vēlāk kļuva par pamatu viņa plašajai darbībai mākslas pedagoģijā un keramikā. Studiju laikā viņš apguva ne tikai mākslinieciskas prasmes, bet arī pedagoģijas principus, kas vēlāk palīdzēja viņam kļūt par izcilu skolotāju un skolu dibinātāju.
Augusts Julla bija cilvēks ar “vulkānisku enerģiju”, kā to raksturoja viņa audzēknis Arturs Dronis. Viņa rokās tapa nozīmīgi mākslas darbi, viņš dibināja skolas un vadīja daudzas sabiedriskās aktivitātes. Viņa darbību raksturo arī neizsīkstoša interese par jaunām mākslas formām un vēlme tās ieviest latviešu kultūrā. Viņš ne tikai pētīja un radīja mākslu, bet arī aktīvi izglītoja sabiedrību par tās nozīmi un vērtību.
Pieminams arī 1919.gada 1.maijā A. Jullas veidotais iespaidīgais svētku dekors Cēsīs, Konventa laukumā (mūsdienās Vienības laukums) – aptuveni 7 metrus augsts īslaicīgs piemineklis, kas atveidoja baltakmens piramīdu, kuru šķeļ sarkans ķīlis. Šis darbs, lai arī politiski pretrunīgi vērtējams, parāda mākslinieka spēju radīt monumentālus, simboliski spēcīgus un laikmetīgus mākslas objektus.
1919.gadā viņš nodibināja Cēsu Rūpniecības biedrību, Liepas pagasta kooperatīvu un Cēsīs amatniecības vakara kursus, kurus 1920.gada janvārī pārveidoja par Latvijā pirmo amatniecības skolu – Cēsu Valsts amatniecības skolu (mūsdienās Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums). Šīs skolas dibināšana bija nozīmīgs notikums Latvijas izglītības vēsturē, jo tā bija pirmā specializētā amatniecības skola, kurā Augusta Jullas vadībā tika ieviesti jauni mācību principi, apvienojot praktiskās amatniecības prasmes ar māksliniecisko izglītību. Viņa mērķis bija izveidot modernu mācību iestādi, kurā apvienotu amatu un mākslas izglītību, lai gan šī iecere pilnībā netika īstenota. Līdz 1923.gadam viņš bija tās vadītājs, vēlāk turpinot darbu kā skolotājs līdz aiziešanai pensijā 1936.gadā. Viņa pedagoģiskais darbs izglītoja veselu paaudzi latviešu mākslinieku un amatnieku, starp kuriem bija tādi kā Vilis Vasariņš, Arturs Dronis un Jānis Rozenbergs.
20.gs. sākumā Augusts Julla veica nozīmīgus pētījumus par latviešu mājrūpniecību un amatniecību, apceļojot Vidzemes amatnieku sētas, pētot darba paņēmienus un paražas. No 1904. līdz 1907.gadam viņš apmeklēja Vidzemes amatnieku sētas, zīmēja viņu darba rīkus un gatavo produkciju. Viņa pētījumi par stiebru krēslu mājrūpniecību un māla trauku mājrūpniecību Vidzemē joprojām tiek izmantoti kā nozīmīgs avots šo nozaru vēstures izpētē. Šie pētījumi bija pirmie šāda veida zinātniskie darbi Latvijā un sniedza unikālu ieskatu latviešu tautas materiālajā kultūrā un amatniecības tradīcijās. Publicētajos rakstos viņš ne tikai aprakstīja esošo situāciju, bet arī sniedza ieteikumus nozaru attīstībai, uzsverot mākslinieciskās kvalitātes nozīmi amatniecības darbos.
Keramikā Augusts Julla strādāja 20.gs. sākumā, darinot dekoratīvus traukus ar jūgendstilam raksturīgiem plastiskajiem augu, dzīvnieku un ūdens stihijas motīviem. Pēc tēva nāves 1912.gadā viņš izmaksāja saviem radiniekiem viņu mantojuma daļas un ķieģeļu ceplī ierīkoja keramikas darbnīcu, kurā darbojās 20.gs. 20.gados, līdz materiālo apstākļu dēļ to slēdza. Starp nozīmīgākajiem darbiem izceļas liela vāze ar vijīgu ūdens straumju un zivju atveidiem un dekoratīvs trauks ar krabi. Viņš izmēģināja jaunas tehnikas, tostarp lustras glazūru, kas bija inovatīva pieeja keramikas apdarē.
Augusts Julla ir divu monumentālu pieminekļu autors. 1927.gadā atklāja viņa veidoto no 1915. līdz 1920.gadam kritušo karavīru brāļu kapu pieminekli Lejas kapos Cēsīs. Šis piemineklis ir divpusīgs – pret vārtiem vērstajā pusē reljefā attēlotas karavīra un aizsarga figūras, pretējā pusē – māte ar kritušajiem dēliem. Mātes sejas atveidojumā A. Julla iemūžināja savas mātes Sapas vaibstus, tādējādi personīgo pieredzi savienojot ar nacionālo traģēdiju. Piemineklis laikā, kad tapa Rīgas Brāļu kapi un Brīvības piemineklis vēl nebija, bija nozīmīgs visas Latvijas mērogā kā viens no skulpturāliem Neatkarības kara memoriāliem.
1935.gadā tika atklāts viņa otrais lielais darbs – piemineklis 1919.gada Cēsu kauju, tajās kritušo latviešu un igauņu karavīru piemiņai Liepā, kas tautā ieguva nosaukumu “Arājs”. Šī pieminekļa tapšanas ceļš bija sarežģīts un ilga sešus gadus, taču rezultāts – 10 metru augsta šūnakmens radze ar iekaltu latviešu zemnieka karavīra tēlu, kurš vienu roku balsta uz spīļarkla, bet otrā tur augstu paceltu zobenu – kļuva par nozīmīgu Latvijas brīvības cīņu simbolu. Tēla sejas veidošanā izmantota A. Jullas tēva pēcnāves maska, kas piešķir darbam dziļu personīgu dimensiju.
Augusta Jullas dzīve traģiski mainījās pēc Otrā pasaules kara. 1946.gadā viņam kā saimniecības īpašniekam, inscinējot nodokļu nenomaksāšanu, tika piespriesti divi gadi cietumā ar daļēju mantas konfiskāciju. Savukārt 1949.gada 25.martā Augustu Jullu ar dzīvesbiedri Mildu izsūtīja uz Sibīriju, Tomskas apgabala Čainskas rajona Kolominskije Grivi ciemu. Izsūtījumā rezultātā bojā ne tikai vairākās paaudzēs iekoptā saimniecība, bet arī daudzi mākslinieka darbi. Sibīrijā viņš kļuva depresīvs, ilgojās pēc dzimtenes un sacerēja dzejojumu “Liepas kalna folklora”, kurā atspoguļojās viņa sāpes par zaudēto dzimteni un ģimenes mājām.
No Sibīrijas Augusts Julla ar sievu atgriezās 1956.gada rudenī, taču dzimtajās mājās atgriezties nevarēja, jo tur jau dzīvoja citi iemītnieki. Atlikušo dzīves daļu viņš pavadīja Raunā, Baižkalna Mūros pie sievas brāļa Pētera Kalniņa, kur, neskatoties uz piedzīvotajām grūtībām, viņš saglabāja savu radošo garu.
Augusts Julla mūžībā devās 1958.gada 27.maijā un ir apbedīts Liepas kapos.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Laikraksts “Druva” 2022.gada 17.novembra, Kristīnes Gertneres-Celmas un Aivars Vilņa raksts “Augusts Julla kā sabiedrības progresa virzītājs”;
Laikraksts “Druva” 2022.gada 08.decembra, Kristīnes Gertneres-Celmas un Aivars Vilņa raksts “Liepas piemineklis no idejas līdz atklāšanai”;
Laikraksts “Druva” 2022.gada 30.decembra, Kristīnes Gertneres-Celmas un Aivars Vilņa raksts “Pa pēdām Augusta Jullas saknēm: “Jullu” mājas Liepas pagastā”;
Laikraksts “Druva” 2022.gada 14.oktobra, Kristīnes Gertneres-Celmas un Aivars Vilņa raksts “Pedagogs un skolu dibinātājs – Augusts Julla”;
TimeNote – Augusts Julla Jurla
Nacionālā enciklopēdija – Augusts Julla
Historia.lv – Julla-Jurla, Augusts
Cēsu muzeja krājumi