Annas pusmuiža, kas atrodas Cēsu–Valmieras un Priekuļu ceļu krustojumā iepretī Cēsu lidlaukam, ir vēsturiski bagāta vieta ar pārsteidzošu mainību tās funkcijās un iemītniekos. Sākotnēji būdama Cēsu pilsmuižas sastāvdaļa, 19. gadsimtā tā veidojās par mazu, bet rosīgu saimniecisko vienību.
1811. gadā presē atrodams piedāvājums nomāt Annas pusmuižu par 140 sudraba rubļiem gadā. Tajā laikā muiža varēja lepoties ar divstāvu mūra dzīvojamo ēku, kurā atradās plaša zāle, trīs dzīvojamās istabas, vēl divas lielas istabas katrā stāvā, virtuve un pieliekamais kambaris. Turklāt kompleksā ietilpa stallis astoņiem zirgiem, ratnīca un plašs augļu dārzs — gluži kā neliela paradīze nākamajam nomniekam, kurš varēja vasarā un ziemā turēt četrus zirgus ganībās un vasaras mēnešos arī četras govis.
Pusmuižas dzīve 19. gadsimta sākumā bija visai dinamiska — 1811. gadā tās pārvaldnieks bija Frīdrihs Geide, kam palīdzēja vesela plejāde dažādu kalpotāju. Starp tiem bija no Vecates ienākušais stārasts Jānis ar ģimeni, kurš tomēr ilgi te neuzkavējās un 1814. gadā atgriezās savā dzimtajā pusē.
Interesanti, ka 1816. gadā pusmuižā darbojās krogs, kura krodzinieks bija kāds Jānis. Tā nav nejauša sakritība, ka muižu un krogu sāka saistīt tik cieši — galu galā, kas gan būtu muiža bez sava kroga, kur atvilkt elpu pēc darba vai ceļojuma? Tieši krogs ar laiku kļuva par Annas pusmuižas sirdi, un tā krodzinieki — par kopienas centrālajām personām.
Kroga vadīšana acīmredzot bija gana ienesīgs bizness, jo par tā krodzinieka amatu cīnījās daudzi — 19. gadsimta gaitā to vadīja gan Jānis Mūrnieks, kurš līdz tam bija kalps un degvīna dedzinātājs, gan Dāvis Pālens, Pēteris Lode, Mārcis Baltābele, Andrievs Sveikulis, Jēkabs Melderis un Jānis Eizentāls. Šo vīru ģimenes, iespējams, papildināja arī vietējie amatnieki — drēbnieks Jēkabs Kalniņš un kurpnieki Krustiņš Dievabērns un Kārlis Jaunzems.
19. gadsimta otrajā pusē Annas pusmuiža kopā ar Dukuru muižu nonāca nomā pie Frīdriha Nolje, kurš 1879. gadā to tālāk izrentēja Libim Rozītim. Vēlāk pusmuižu pārvaldīja Jānis Rāmnieks un Hugo Voldemārs Jansons. Pat 1909. gadā tā vēl joprojām piederēja Cēsu pilsmuižai, apliecinot savu nemainīgo statusu administratīvajā dalījumā.
20. gadsimta sākumā pusmuižas teritorijā parādījās jauns elements — dzelzceļa būda, kurā ap 1912.–1916. gadu dzīvoja dzelzceļa uzrauga Mārča Mīlenberga ģimene, simbolizējot jaunās industriālās pasaules ienākšanu senās muižas teritorijā.
Annas pusmuižas centrs 1920. gadā sastāvēja no divām dzīvojamām mājām (viena no tām — bijušais krogs), diviem laidariem, klēts, rijas, šķūņa un vēl vienas daudzfunkcionālas ēkas. Latvijas agrārās reformas laikā Annas pusmuiža kopā ar Dukuru muižu tika sadalīta jaunsaimniecībās un amatnieku saimniecībās, tādējādi noslēdzot tās izaugsmes un pārmaiņu pilno vēsturi kā vienotam īpašumam.
Līdz mūsdienām saglabājušās vairākas pusmuižas ēkas, kuras, lai arī vairāk vai mazāk pārbūvētas, joprojām stāsta par Annas pusmuižas kādreizējo godību — īpatnējā pārvaldnieka māja (tagad “Ošlejas”), kroga ēka (tagad “Krastiņi”), kroga stadula (tagad “Kalna Vīņaudi”), rija un šķūnis (abi tagad “Jaunkalniņi”), dolomīta mūra kūts ar platu jumta pārkari.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Ilma Zālīte, Mg. hist. un Cēsu Rotary kluba projekta “Apkārtgājiens gar Cēsu muižām”
Cēsu pils muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem
