ENG
Šis nams Cēsu vēsturiskajā centrā ir īpaša vieta, kas glabā stāstu par vairāk nekā divarpus gadsimtiem – par cilvēku likteņiem, pilsētas attīstību un mākslas izaugsmi.
Īpašuma pirmsākumi meklējami 18. gadsimta pēdējā ceturksnī, laikā, kad Cēsis vēl bija neliela, bet rosīga Vidzemes pilsēta. 1776. gadā neapbūvētais zemesgabals piederēja mūrnieku zellim Kannaheram, kurš to pārdeva namniekam un podnieku meistaram Simonam Borovskim. Drīz vien, 1778. gadā, šeit tika uzcelta pirmā koka dzīvojamā māja, ko iegādājās namnieks un skursteņu tīrītāju meistars Ābrams Prange.
Šie gadi bija īpašs laiks Latvijas vēsturē – periods, kad pilsētās strauji attīstījās amatniecība un tirdzniecība. Īpašuma īpašnieki mainījās kā krāsainas mozaīkas gabaliņi – 1798. gadā to ieguva tirgotājs Johans Ēders, apprecot Pranges atraitni Annu. 1832. gadā gruntsgabalu reģistrēja namnieka un tirgotāja Georga Davida Pranges īpašumā, bet 1836. gadā tas nonāca atraitnes Kristīnes Pranges īpašumā. 1842. gadā īpašums tika pārdots skursteņslaucītāju meistaram Francim Melleram par 900 rubļiem – summu, kas tolaik bija ievērojama.
Izšķirošais pagrieziena punkts īpašuma un Cēsu fotogrāfijas vēsturē bija 1888. gads. Magnuss Hellers nespēja nomaksāt parādus, un Cēsu dome izsludināja nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē. Tajā piedalījās vietējais fotogrāfs Kārlis Andersons – cilvēks, kurš būtiski izmainīja šī nama un pilsētas kultūrvidi.
Kārļa Andersona dzīvesstāsts ir īpašs. Viņš sāka kā draudzes skolas vadītājs Valmieras Kokmuižā, bet, dziļi interesējies par tehnoloģijām un mākslu, nolēma apgūt fotogrāfijas mākslu. Veselu gadu viņš pavadīja Vācijā, mācīdamies pie izcilākajiem fotogrāfiem. Minhenē, Fridriha Millera fotogrāfiskajā iestādē, viņš saņēma atestātu, kas apliecināja viņa augsto profesionalitāti.
1889.gadā Andersons pārvērta īpašumu par modernu fotodarbnīcu, kas kļuva par vienu no pirmajām profesionālajām fotogrāfijas vietām Cēsīs. Viņš rūpīgi plānoja telpas – otro stāvu ierīkoja kā fotolaboratoriju ar īpašu stiklotu verandu, kur varēja izmantot dabīgo gaismu. Apakšējais stāvs tika izīrēts diviem plašiem dzīvokļiem. Andersonam piederēja piecas fotokameras un desmit dažādi fotoobjektīvi – tas bija ievērojams aprīkojums 19. gadsimta beigās.
1890.gadā Kārļa personīgajā dzīvē notika būtiskas pārmaiņas – viņš apprecējās ar Natāliju Grūbi, kura bija krietni jaunāka par viņu un strādāja modes preču veikalā. 1911. gadā piedzima viņu dēls Kārlis Aleksandrs. Diemžēl 1912. gada aprīlī Kārlis Andersons mira, atstājot sievu un mazgadīgu dēlu.
Natālija Andersone pierādīja sevi kā spēcīga sieviete. Viņa ne tikai saglabāja ģimenes īpašumu, bet arī turpināja fotogrāfijas tradīcijas. Viņas vadībā fotodarbnīca kļuva par nozīmīgu vietu vietējā kultūras dzīvē. Īpaši ievērojams bija fotogrāfs Pēteris Paukšēns, kurš šeit strādāja no 1915. līdz 1933. gadam. Viņa darbi tika publicēti populāros preses izdevumos, kā “Nedēļa”, “Atpūta” un “Ilustrētais Žurnāls”.
Mājas vēsture cieši savijās ar Latvijas sarežģīto 20. gadsimta vēsturi. 1940. gadā, padomju okupācijas laikā, īpašumu nacionalizēja, 1943. gadā īslaicīgi atjaunoja īpašuma tiesības, bet pēc gada atkal nacionalizēja. Šie gadi bija pilni pārmaiņu un nenoteiktības.
Andersonu dēls Kārlis Aleksandrs kļuva par arhitektu – 1943. gadā viņš ieguva diplomu Latvijas Universitātē. Otrā pasaules kara beigās viņš emigrēja, atrodot jaunu māju Spānijā, kur miris 1991. gadā.
1954.gada vasarā koka namu Lielajā Kalēju ielā 5 nojauca, bet ķieģeļu ēka 5a saglabājās kā 140 gadus vecs vēsturiskā centra liecinieks. Šodien tā ir dzīva vēstures liecība – stāsts par ģimeni, kuras dzīve cieši savijās ar Cēsu pilsētas attīstību, fotogrāfijas mākslu un Latvijas likteni.