ENG
Ja 19. gadsimtā kāds Krievijas impērijā jautātu, kur atrodas izglītības izcilības paraugs, daudzas pirkstu norādes būtu vērstas uz mazu skolu Bērzainē pie Cēsīm. Šīs leģendārās mācību iestādes pamatlicējs Alberts Voldemārs Holanders (1796–1868) nebija vis parasts mirstīgais izglītības laukā, bet gan īsts pedagoģijas “šveiciešu nazis” – universāls, praktisks un iedarbīgs visās situācijās.
Dzimis Rīgas patriciešu ģimenē, Holanders izglītojās Tērbatā, Jēnā un Berlīnē, studējot teoloģiju un pedagoģiju. Pirms atgriešanās dzimtenē viņš paguva satikties ar pašu pedagogu pedagogu – šveicieti Johanu Heinrihu Pestaloci, kurš, domājams, iedvesmoja Holandera moderno pieeju izglītībai. Skolas pirmsākumi meklējami 1825. gadā Vecbrenguļos pie Valmieras, taču jau gadu vēlāk – 1826. gada oktobrī – Holanders savu izglītības iestādi pārcēla uz Bērzaini pie Cēsīm, kur tai bija lemts uzziedēt par prestiža skolu ar starptautisku reputāciju.
Holandera skola piesaistīja ne tikai muižniecības atvases no Vidzemes, bet arī skolēnus no citām Krievijas guberņām un ārzemēm. Viņš saprata, ka labai skolai vajadzīgi izcili skolotāji – un tādus viņš arī atrada un piesaistīja. Pēc Holandera aiziešanas no direktora amata 1861. gadā skolas vadību pārņēma viņa znots Martins Leflērs, pēc tam mazdēls Alberts Leflērs, tādējādi saglabājot ģimenes pedagoģisko tradīciju trīs paaudzēs.
Holandera veidotā mācību iestāde 1882. gadā kļuva par pamatu Vidzemes bruņniecības ģimnāzijai ar skanīgu nosaukumu “Ķeizara Aleksandra II ģimnāzija”. Lai gan vēstures vējos skola piedzīvoja vairākkārtējas slēgšanas un atjaunošanas, tās ieguldījums Baltijas izglītībā ir neapstrīdams. Bērzaines skola līdztekus daudzajiem sveštautiešiem izglītoja arī vairākus ievērojamus latviešu inteliģences pārstāvjus – nākamos ministrus, komponistus, ārstus un sabiedriskos darbiniekus.
Tik liela bija audzēkņu cieņa pret skolas dibinātāju, ka pēc Holandera nāves viņi savāca līdzekļus un 1873. gadā uzstādīja pieminekli skolotājam – bronzas krūštēlu uz pelēka laukakmens pamatnes. Diemžēl Pirmā pasaules kara laikā (1915–1917) šis piemineklis tika iznīcināts, atstājot mums vien senās fotogrāfijas un nostāstus par pedagogu, kurš mainīja izglītības ainavu Vidzemē.
Avots:
Tālis Pumpuriņš, vēsturnieks, Cesupils.lv