Vinterkalna muižiņa

1913. gada 10. martā “Latviešu Avīzēs” publicēta ziņa, ka Pēterim Aidem atļauts Vinteru mazmuižiņā pie Cēsīm ierīkot augļu ūdeņu un limonādes pagatavošanas iestādi – tā bija viena no pirmajām šāda veida ražotnēm apkārtnē.

Visprecīzāko informāciju par Vintera muižiņas izskatu un plānojumu sniedz 1901. gadā Vidzemes muižniecības zemes mērītāja F. Millera sastādītais detalizētais zemju plāns ar ēkām.

Fakti

  • 1651.gads: Georgs Vinters (Georg Winter) darbojās kā Cēsu birģermeistars.
  • 1714.gads: Johans Frīdrihs Vinters (Johann Friedrich Winter) kļuva par pilsētas rātes padomnieku.
  • 1725.gads: Johans Frīdrihs Vinters pildīja Cēsu birģermeistera pienākumus.
  • 1727.gads: Miris Johans Frīdrihs Vinters.
  • 1730.gads: Bernhards Vinters (Bernhard Winter) kļuva par Cēsu rātskungu.
  • 1768.gads: 2. aprīlī noslēgts līgums, saskaņā ar kuru majors Mārtiņš Reinholds fon Palmštrauhs iegūst Vintera muižu.
  • 1771.gads: Vintermuižiņa tiek izrentēta Pēterim Vogtam.
  • 1901.gads: Vidzemes muižniecības zemes mērītājs F. Millers sastāda detalizētu Vintermuižiņas zemju plānu.
  • 1913.gads: 10. martā “Latviešu avīzēs” publicēta ziņa par Pētera Aides atļauju ierīkot augļu ūdeņu un limonādes ražotni Vinteru mazmuižiņā.
  • 1920.gads: Pēc agrārās reformas muižas zeme tiek sadalīta un caur muižas galveno ēku teritoriju tiek izveidota Ziemeļu iela.
  • Mūsdienās muižas ēka ir dzīvojamā māja.
Adrese

Ziemeļu iela 4

Cēsīs, kur tagad stiepjas Ziemeļu iela, reiz lepojās Vinterkalna jeb Vintera muižiņa – sena īpašumu kompleksa daļa ar krāšņu vēsturi. Jau kopš 18. gadsimta vidus muižiņa piederēja Cēsu pilsētas patrimoniālā apgabala īpašumam – Ruckas muižai, kuras plašumā šis īpašums bija kā mazāks, bet nozīmīgs dārgakmens.

Muižas nosaukums, visticamāk, saistāms ar Vinteru dzimtu, kas Cēsu vēsturē ieņēma ievērojamu vietu. Tie nebija vienkārši pilsoņi, bet gan pilsētas pārvaldnieki un ietekmīgi vīri. 1651. gadā Georgs Vinters kalpoja kā Cēsu birģermeistars, Johans Frīdrihs Vinters 1714. gadā bija pilsētas rātes padomnieks, bet vēlāk, līdz pat savai nāvei 1727. gadā – Cēsu birģermeistars. 1730. gadā stafeti pārņēma Bernhards Vinters, kļūstot par Cēsu rātskungu. Vai šie kungi faktiski bija radinieki vai vienkārši senas dzimtas pārstāvji, vēstures avoti pagaidām klusē.

Saskaņā ar vēsturiskajiem dokumentiem 1768. gada 2. aprīlī muižiņa nonāca majora Mārtiņa Reinholda fon Palmštrauha īpašumā pēc līguma noslēgšanas ar Kārli Benjāmiņu fon Hinkeldeju. Muižas teritorija bija ievērojama – pie Gaujas ceļa vien tai piederēja 11,5 mucas vietas zemes. Interesanti, ka 1771. gadā Vintermuižiņa jau tika izrentēta kādam Pēterim Vogtam, kas liecina par tā laika aktīvo īpašumu apriti.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā muižas teritorija bija patiesi iespaidīga – tā aptvēra zemes starp mūsdienu Upeņu, Aveņu, Zemeņu un Pētera ielām, ar otru atzaru starp Cīrulīšu, Pētera un Avotu ielām. Muižas centrālā daļa atradās šodienas Ziemeļu ielas sākumā, kur joprojām kā vēstures liecinieki stāv seni saimniecības ēku mūri.

Pēc 1920. gada Agrārreformas muižas zeme tika sadalīta sīkākos gabalos, bet caur muižas galvenās ēkas teritoriju tika pagarināts ceļš, izveidojot tagadējo Ziemeļu ielu. Mūsdienās galvenā muižas ēka ir kļuvusi par privātīpašumu, bet tās vēsturiskā nozīme joprojām dzīvo novada toponīmikā – gan Vinterala, gan Vintergravas nosaukums cēlies tieši no šīs muižas vārda.

Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Ilma Zālīte, Mg. hist., un Cēsu Rotary kluba projekta “Apkārtgājiens gar Cēsu muižām”,
Cēsu pils muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem.

Categories: , Tags: ,