Ernsts Ķivulis dzimis 1862. gadā Rīgā, tiesneša palīga Martina Ķivuļa ģimenē. Jau no jaunības izrādīdams mērķtiecību, viņš pabeidza Rīgas ģimnāziju un devās studēt medicīnu Tērbatas Universitātē. 1888. gadā viņš aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju farmakoloģijā, apliecinot savu zinātnisko interesi un potenciālu. Pēc studijām Ķivulis strādāja par ārsta asistentu Rīgas pilsētas slimnīcā, kur ķirurģijas nodaļā, ārstu fon Bergmana un Jansona vadībā, ieguva vērtīgu praktisko pieredzi.
1891. gadā, 29 gadu vecumā, Ķivulis konkursa kārtībā tika iecelts par Cēsu pilsētas ārstu. Par šo amatu viņš sacentās ar diviem citiem medicīnas doktoriem – Ernstu Erasmusu un Juliusu Kuziku –, taču pilsētas valde, ar četrām no piecām balsīm, priekšroku deva tieši Ķivulim. Pilsētas galva īpaši uzsvēra viņa kā ķirurģijas speciālista nozīmi, jo līdz tam cēsniekiem nopietnu operāciju gadījumos nācās doties uz Rīgu vai Tērbatu. Iespējams, par labu lēmumam ietekmi atstāja arī Ķivuļa pazīšanās ar Cēsu namnieku un domnieku Bolcmani, kura meitu viņš apprecēja tajā pašā gada rudenī.
Tūlīt pēc stāšanās amatā Ķivulis turpināja pilnveidot zināšanas – 1892. gadā viņš devās uz Berlīni un Vīni, lai papildinātu medicīnisko izglītību, vienmēr cenšoties būt informēts par jaunākajiem sasniegumiem.
Ķivuļa pārziņā nonāca Cēsu slimnīca – jauncelta ēka, iesvētīta vien četrus gadus iepriekš. Viņa vadībā slimnīca piedzīvoja būtiskas pārmaiņas: 1926. gadā tika veikta ēkas pārbūve, ierīkota centralizēta ūdens sildīšana, vannas, kanalizācija, izveidoti rentgena un fizioterapijas kabineti. Gultasvietu skaits pieauga no 25 līdz 60, slimnīca sāka apkalpot ne tikai pilsētas, bet arī apkārtējo pagastu iedzīvotājus. 1927. gadā vien slimnīcā ārstējās 691 pacients, un kopā ar Ķivuli strādāja vēl trīs ārsti – ķirurgs Anšmits, laboratorijas pārzinis Goldrings un rentgena kabineta vadītājs Vanadziņš.
Ķivulis neaprobežojās tikai ar pilsētas ārsta pienākumiem. 1896. gadā viņš uzņēmās galvenā ārsta pienākumus jaunizveidotajā leprozorijā pie Cēsīm, kas apkalpoja visu Ziemeļvidzemi. Pēc 10 gadu darba viņš sagatavoja pārskatu par iestādes darbību, kas tika publicēts medicīnas žurnālā Pēterburgā.
1906. gadā Ķivulis paplašināja savu profesionālo darbību, kļūstot par ārstu Vidzemes muižniecības uzturētajā Bērzaines ģimnāzijā. Šeit mācījās arī viņa abi dēli – Maksis un Pēteris Georgs –, kuri absolvēja ģimnāziju kā eksterni. Latvijas neatkarības laikā, kad Bērzaines ģimnāzijas ēkā darbojās Cēsu vidusskola, Ķivulis turpināja strādāt par skolas ārstu.
Paralēli medicīnai Ķivulis arvien vairāk pievērsās novadpētniecībai. 1905. gadā viņš kļuva par Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības biedru, vēlāk – par Krievijas Ķeizariskās arheoloģiskās biedrības locekli. 1909. gadā, dibinoties vācu biedrības Vidzemes Cēsu grupas dzimtenes pētniecības nodaļai, viņš uzņēmās muzeja pārziņa pienākumus.
Viens no viņa nozīmīgākajiem darbiem vēstures izpētē bija arheoloģiskie izrakumi 1910. gadā pie Cēsu dzelzceļa stacijas, kur tika atklāts vendu kapulauks. Ķivulis nodrošināja, ka atrastās senlietas – kaklarotas, gredzeni, naža maksts un citi priekšmeti – paliek Cēsīs, un tās vēl šodien apskatāmas Cēsu Vēstures un mākslas muzejā.
1912. gadā Ķivulis izdeva pirmo ceļvedi par Cēsīm un apkārtni “Führer durch Wenden und seine Umgebung”. Viņš cerēja ar to rosināt dzimtenes mīlestību, interesi par dabu, kultūru un vēsturi. Ceļveža otrais izdevums tika publicēts 1914. gadā – īsi pirms Pirmā pasaules kara.
Kara laikā, 1914.–1915. gadā, Ķivulis vadīja Vidzemes muižniecības lazareti. Latvijas neatkarības gados, neraugoties uz pilsētas ārsta amata likvidēšanu, viņš turpināja darbu kā Cēsu slimnīcas pārzinis, uzsākot plašu modernizāciju.
Savā mūža nogalē Ķivulis pievērsās arī Cēsu viduslaiku pils modelēšanai – no korķa viņš izveidoja detalizētu maketu, kura attēls un pavadošais raksts “Cēsu pils 17. gadsimtā” tika publicēts žurnālā “Nedēļa” 1924. gadā.
Ernsts Ķivulis aizgāja mūžībā 1928. gada 18. augustā pēc triekas lēkmes ārsta vizītes laikā Priekuļos. No Sv. Jāņa baznīcas uz vācu draudzes kapiem viņu pavadīja liels skaits cēsnieku, apliecinot cieņu ārstam, kurš veltījis pilsētai vairāk nekā trīs desmitgades.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Latvijas Universitātes raksti, 704, 2007 (D. Cepurīte “Ernsts Ķivulis – Cēsu ārsts un novadpētnieks”)
Laikraksta “Novadnieks” 2006.gada 23.maija D.Vasmaņa raksts “Kā Dr.Ernsts Ķivulis par Cēsu pilsētas ārstu tapa”
