Cīrulīšu apkaime, kas atrodas Cēsu pilsētas dienvidrietumos, ir vieta ar bagātu un krāsainu vēsturi. Visticamāk tā savu nosaukumu ieguvusi no saimniecības “Zeirul” (20.gs kartēs “Cīrulis”), kas atradās šajā apkārtnē.
Informācija par Cīrilīšu mājām ir ļoti skopa. 1688. gadā zemes mērnieka Johana Heinriha Kelča zīmētajā Cēsu iedzīvotāju zemes gabalu kartē Cīruļu mājas parādās kā viena neliela ēka. Vēlāk, 1750. gadā, Cīruļa un Mūrlejas ciemati piederēja kādam burmistram vārdā Hanss. Vēlāk Mūrlejas saimniecība ir atrodama Meijermuižas 19. gadsimta muižu revīzijās, bet Cīruļu mājas ir kļuvušas par atsevišķu saimniecību. No tā var pieņemt, ka Cīrulīšu saimniecība izveidojusies 18. gadsimta beigās kā Meijermuižas īpašums.
Īpaši interesants pagrieziens Cīrulīšu vēsturē notika 20. gadsimta 30. gados, kad pēc saimniecības pēdējās īpašnieces, emigrācijas tur tika ierīkota bērnu vasaras nometne. No šī brīža sākās Cīrulīšu kā kūrorta vēsture. 1932. gadā tika nodibināta Cēsu kūrorta komiteja ar mērķi attīstīt pilsētu kā ziemas kūrorta vietu. Tajā pašā gadā Cīrulīšos tika uzcelts Baltijas valstīs lielākais tramplīns tramplīnlēkšanas sportam – tā atklāšanas sacensībās piedalījās daudzi ziemas tūristi, pateicoties īpaši šim gadījumam ieviestajam vilcienam no Rīgas.
Otrā pasaules kara laikā Cīrulīšos atradās hospitālis vācu virsniekiem, 1944. gadā tika izveidota pionieru nometne, bet jau 1945. gadā bijušajā muižā tika atvērts atpūtas nams “Cīrulīši” ar 56 vietām. Padomju varas gados šeit notika plaša būvniecība, attīstot kūrorta infrastruktūru. Tika uzbūvēta Vissavienības nozīmes sanatorija “Cīrulīši”, kas savos ziedu laikos – 20. gadsimta 80. gados – apkalpoja 800–1000 cilvēkus dienā. Sanatorijā strādāja ap 300 darbinieku, darbojās pieci guļamkorpusi ar 772 gultas vietām, kas vasarās bija pārpildīti. Tika piedāvāti dažādi ārstniecības un atpūtas pakalpojumi – ūdens un dūņu procedūras, trenažieru zāle, baseins, kultūras klubs ar 500 vietām, bibliotēka un lasītava, deju zāle, kā arī plašas sporta aktivitāšu iespējas.
1983. gadā Cīrulīšu teritorijā tika ierīkots artēziskais urbums 470 metru dziļumā, iegūstot minerālūdeni ar augstu sāls saturu, ko izmantoja gan procedūrās, gan dzērienos. Cēsu alus darītava pat ražoja galda ūdeni “Cīrulīši 1” un “Cīrulīši 2”.
Pēc PSRS sabrukuma viesu plūsma no bijušajām padomju republikām strauji samazinājās. Sanatorija cieta zaudējumus, 1993. gadā tās darbība tika pārtraukta, bet 1995. gadā tā tika nodota privatizācijai un beidza pastāvēt kā vienots komplekss. 20. gadsimta 90. gados vēsturiskā muižas ēka tika iznīcināta, saglabājās tikai apstādījumi un celiņu tīkls.
Mūsdienās Cīrulīšu apkaimē notiek teritorijas revitalizācija. Kopš 2018. gada tiek atjaunotas ielas, nojauktas pamestās ēkas. 2022. gadā Cīruļkalna virsotnē tika atklāts moderns dabas vērošanas skatu tornis – “Zaļais tornis”. 2023. gadā tika atklāts Cēsu Kosmosa izziņu centrs, bet 2025. gadā – atjaunota vienīgā saglabājusies muižas ēka, tagad pazīstama kā “Baroneses namiņš”, kurā iekārtots viesu nams.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Ilma Zālīte, Mg. hist. un Cēsu Rotary kluba projekta “Apkārtgājiens gar Cēsu muižām”
Cēsu pils muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem
Ivetas Rozentāles raksts, eDruva, 09.04.2025. “Atjauno Cīrulīšu vēsturisko ēku”
