Stalti izslējusies Cēsu vecpilsētas ainavā, jūgendstila arhitektūras pērle Lielajā Kalēju ielā 3 jau vairāk nekā gadsimtu liecina par pilsētas uzplaukumu 20. gadsimta sākumā. Šī elegantā trīsstāvu ēka ar asimetrisko fasādi un izsmalcinātajiem dekoratīvajiem ciļņiem ir viens no spilgtākajiem klasiskā stateniskā jūgendstila paraugiem Cēsīs.
Gruntsgabals, uz kura šodien lepni stāv šī celtne, sākotnēji atradās pie viduslaiku Cēsu pilsētas aizsargmūra, netālu no Rīgas vārtiem. Tā vēsture iesniedzas tālajā 1665. gadā, kad zviedru revīzijas laikā tas tika atzīmēts kā tukšs laukums, uz kuru pretendēja “Komuižas brīvs zemnieks”. Gadu gaitā šis zemes gabals piedzīvoja dažādus likteņa pavērsienus – 1657. gadā krievu karaspēks pilsētas uzbrukuma laikā nodedzināja tur esošās celtnes, vēlāk tas tika nodots pilsētas sekretāram Kīnholdam kā dārzs.
18. gadsimta beigās gruntsgabalā jau stāvēja Eberharda koka dzīvojamā māja, kas mantojuma dalīšanas rezultātā nonāca Helenas Šulcas īpašumā. Turpmākajos gadu desmitos īpašums vairākkārt mainīja saimniekus, līdz 19. gadsimta vidū to iegādājās atzīts Bruģu tiesas adjunkts Gustavs fon Bremsens.
Stāsta īstais varonis parādās 1906. gadā, kad gruntsgabalu ar tajā esošo koka dzīvojamo māju un mūra piebūvi par 2500 rubļiem iegādājās talantīgais Cēsu galdnieks Mārtiņš Cinis. Šis prasmīgais amatnieks, kurš par savu izgatavoto ēdamistabas iekārtu bija saņēmis sudraba medaļu Limbažu izstādē, sapņoja par ko grandiozu. 1911.–1912. gadā, aizņemoties ievērojamu naudas summu, viņš uzcēla lepnu trīsstāvu mūra namu klasiskā stateniskā jūgendstilā ar grezniem dekoratīviem elementiem, kas raksturīgi tolaik modē nākušajam neoklasicismam. Interesanti, ka ēka tika uzcelta salīdzinoši ātri, neraugoties uz to, ka Cēsīs tolaik valdīja būvstrādnieku trūkums. Pilsētā vienlaikus cēla vairākus namus – trūka gan darbaspēka, gan būvmateriālu, un namīpašniekiem bieži pietrūka naudas algu izmaksām. Pie celtniecības darbiem reizēm pat izmantoja arestēto personu grupas uzrauga pavadībā.
Ēkas otrais stāvs tika speciāli pielāgots Cēsu renterejas (valsts kases) vajadzībām, iebūvējot pat īpašu naudas glabātuvi ar dubultām dzelzs durvīm un sliedēm pastiprinātām sienām. Šo telpu noma valsts iestādei nodrošināja Cinim stabilus ienākumus, kamēr pārējos stāvos izvietojās dzīvokļi.
Diemžēl dzīves ironija izrādījās nežēlīga pret uzņēmīgo galdnieku. 1919. gadā, tikai 44 gadu vecumā, Mārtiņš Cinis nomira, iespējams, no izsitumu tīfa epidēmijas, kas tolaik plosījās Cēsīs. Vēl pirms nāves, 1917. gadā, Cinis pārdeva savu lepno namu rakstniekam un mācītājam Andrievam Niedram par 50 000 rubļiem. Niedra, kurš pirms tam darbojās kā grāmatnieks un dzīvoja pie Cēsīm, Līvu pagasta “Pelītēs” (1903.–1905. gadā), tolaik bija Kalsnavas mācītājs. Viņš bija izveidojis 80 ha lielu purvainās zemes platību par ienesīgu saimniecību, un, visticamāk, iegūtos līdzekļus ieguldīja šajā namīpašumā. Niedra pārcēlās uz Cēsīm 1918. gada decembrī, jo divas reizes Kalsnavā bija uzbrukts viņa mājai. Sākumā ģimene pārcēlās uz Tirzu, bet vēlāk uz Cēsīm, kur divi jaunākie dēli mācījās L. Ausēja reālskolā.
Andrievs Niedra kļuva par pretrunīgu personu Latvijas vēsturē, kad 1919. gada maijā un jūnijā viņš vadīja vācu atbalstītu ministru kabinetu (no 1919. gada 15. maija līdz 26. jūnijam). Šī darbība izraisīja latviešu sabiedrības nosodījumu, un pēc Latvijas armijas un sabiedroto uzvaras Bermontiādē Niedra tika atzīts par Latvijas valsts nodevēju. 1919. gada novembrī viņa īpašumu sekvestrēja (valsts varas iestādes aizliedza vai ierobežoja valsts interesēs lietot īpašumu vai rīkoties ar to). Tolaik Niedra jau bija aizbēdzis uz Klaipēdu.
Niedra atgriezās Rīgā 1924. gada maijā, kur viņu arestēja un notiesāja par valsts nodevību, piespriežot sešu gadu cietokšņa sodu. Valsts prezidents Jānis Čakste viņu apžēloja, taču Niedru izraidīja no Latvijas. Kopš 1926. gada viņš dzīvoja Austrumprūsijā, kur līdz 1930. gadam strādāja par mācītāju Altštatē (pie Kristburgas).
Interesanti, ka Niedram izdevās saglabāt īpašumtiesības uz namu, ko viņš pārvaldīja ar pilnvaroto personu starpniecību. 1926. gadā viņš pilnvaroja dēlu Kārli Niedru, kurš dzīvoja Rīgā, kārtot īpašuma lietas Latvijā. Nekustamā īpašuma pārdošanas jautājumu kārtošanai viņš 1928. gada 15. maijā izdeva pilnvaru zvērinātam advokātam Jānim Ansbergam Rīgā. 1930. gadā namu par 27 000 latiem iegādājās Milda Straube (dzim. Maizīte) caur savu pilnvaroto — laulāto draugu Traugotu Aleksandru Straubu, ārstu Rūjienā.
Nams Lielajā Kalēju ielā 3 atradās ārpus iedzīvotāju aktīvās pārvietošanās zonas, tāpēc ēkas pirmajā stāvā nebija veikalu telpu, kā tas bija pierasts Rīgas ielas namos. Dzīvokļus izīrēja privātpersonām, sabiedrisko organizāciju vajadzībām un atsevišķām pašnodarbinātām personām. 1929. gadā nama 4. dzīvoklī atradās Latvijas Skolotāju slimo kases “Kalnu Saules kabinets”, bet vēlāk tajā pašā gadā ārste Olga Gulbe sāka tur pieņemt pacientus.
Straubu ģimene pārvaldīja namu līdz padomju okupācijai, kad īpašums tika nacionalizēts. 1942. gadā, vācu okupācijas laikā, Milda Straube mēģināja atgūt savu īpašumu, taču Zemesgrāmatas aktos nav dokumentu, kas liecinātu par īpašuma atgūšanu.
Šodien šī jūgendstila pērle joprojām rotā Cēsu vecpilsētu, liecinot par vietējo amatnieku talantiem un pilsētas ekonomisko uzplaukumu 20. gadsimta sākumā, kad Cēsis piedzīvoja īstu būvniecības bumu.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
Cēsu pils muzeja krājumiem
