Cēsu Bērzainē reiz darbojās nozīmīga ķieģeļrūpnīca, kuru 1907. gadā dibināja uzņēmīgais Jānis, Pētera dēls, Eglītis (1874–1922), iespējams, kļūstot par māla rūpniecības un tirdzniecības pamatlicēju Cēsu apkaimē. Uzņēmums, kas vēlāk kļuva pazīstams kā “Paula Eglīša ķieģeļrūpniecība”, kļuva par vienu no ievērojamākajām būvmateriālu ražotnēm visā Latvijas teritorijā un vienīgo tehniski modernizēto ķieģeļrūpnīcu Cēsu novadā.
Lai gan 1936. gada izdevumā Ilustrētā Tehnika minēts, ka uzņēmums dibināts 1907. gadā, tā darbībā bija pārtraukums Pirmā pasaules kara laikā. Tomēr jau 1915. gadā ir fiksēts, ka ceplis darbojās aktīvi – to apliecina Krievijas XII armijas štāba fotogrāfa uzņemts attēls, kurā redzams gan pats ceplis, gan saimnieku Eglīšu māja “Birztalas”. Šis foto tapis laikā, kad 1915. gada augustā, vācu Kurzemes ofensīvas laikā, 12. armija ieņēma pozīcijas Rīgas un Daugavpils aizsardzībai, un armijas štābs atradās tieši bijušajā Bērzaines ģimnāzijas ēkā pie Cēsīm.
Pēc dibinātāja Jāņa Eglīša nāves 1922. gadā uzņēmuma vadību pārņēma viņa dēls Pauls Eglītis (1907–1944), kurš ne tikai turpināja tēva iesākto darbu, bet kļuva arī par Lenču pagasta Lejassilu dzirnavu īpašnieku un Cēsu Amatnieku biedrības uzticības personu Lenču pagastā. Trīsdesmitajos gados uzņēmums piedzīvoja ziedu laikus – tas tika ievērojami paplašināts un modernizēts, ražojot ne tikai ķieģeļus, bet arī drenu caurules.
Eglīšu ģimenes uzņēmums guva plašu atzinību ar savu produkcijas kvalitāti. 1935. gadā Latviešu lauksaimnieka kalendārā minēts, ka Pauls Eglītis ir viens no ražotājiem, kas pēc Zemkopības ministrijas pasūtījuma izgatavo māla caurules. Savukārt 1936. gadā Paula Eglīša ražotie ķieģeļi tika izmantoti Rīgas Svētā Pētera baznīcas restaurācijā un Rīgas Biržas komitejas komercskolas (mūsdienu Mākslas akadēmijas) atjaunošanā, kas liecina par uzņēmuma produkcijas augsto kvalitāti un nozīmīgumu valsts mērogā.
Laikraksts Cēsu Vēstis 1938. gadā vēsta, ka ceplī strādājuši arī Cēsu cietuma ieslodzītie. Turklāt līdz ar ražošanas attīstību tika labiekārtota arī rūpnīcas teritorija – izveidots skaists puķu dārzs, par kuru rūpējās Paula Eglīša dzīvesbiedre, kā arī plašs zivju dīķis, kurā Glūdas upītes ūdeņi tika uzkrāti ar īpaši uzbūvēta dambja un slūžu palīdzību. Tas bija veiksmīgs piemērs tam, kā apvienot rūpniecību ar estētiku.
Otrā pasaules kara laikā ķieģeļu cepļa liktenis mainījās līdz ar politiskajām pārmaiņām. 1941. gadā pēc padomju varas nacionalizācijas un vēlāk vācu okupācijas periodā uzņēmums tika iekļauts dažādās pārvaldes struktūrās, zaudējot savu patstāvību. Ķieģeļu rūpniecības trests tika iekļauts Latvijas pašpārvaldes Rūpniecības departamentā, bet 1942. gadā ķieģeļnīcas nonāca tiešā vācu pārvaldē. Kara laikā, 1941. gada 29. jūnijā, Rīgas Svētā Pētera baznīca, kuras restaurācijā tika izmantoti Eglīša cepļa ķieģeļi, nodega vācu uzbrukuma laikā.
Pēc Otrā pasaules kara Bērzaines ķieģeļu ceplis savu darbību vairs neatjaunoja. Šodien no kādreiz rosīgā uzņēmuma nekas nav saglabājies – 2017. gadā gravā, kur ceplis atradās, vairs nebija nekādu liecību par tā esamību. Tomēr Eglīšu ģimenes mantojums turpina dzīvot daudzās vēsturiskās ēkās, bet pati rūpnieku dzimta atdusas netālajos Bērzaines kapos.
Zināmās ēkas, kurās izmantoti Cēsu ķieģeļu rūpnīcas ķieģeļi
- Pētera baznīca Rīgā (restaurācijai) – 1936.gads
- Latvijas Mākslas akadēmijas ēka (restaurācijai) – 1936.gads
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Aivars Vilnis, pētījums “Latvijas vēsturiskā būvkeramika”
Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas Letonica projekts “Zudusī Latvija“.
