Reiera patversme

Reiera patversmes iemītnieces bija tik izglītotas, ka piedāvāja cēsniekiem angļu, franču un vācu valodas stundas. Patversmes celtniecībai izmantots dārzs, kas reiz piederējis baroniem fon der Pāleniem.
Pēc Latvijas-Vācijas vienošanās 1939. gadā septiņas patversmes iemītnieces repatriējās uz Vāciju, līdz ar ko patversmes darbība izbeidzās.

Fakti

  • 1794. gads: Dzimst Gustavs Adolfs Reiers, nākamais labdarības iestādes dibinātājs
  • 1863. gads: Grāmattirgotājs Gustavs Reiers un viņa sieva Frederike sastāda testamentu, paredzot dibināt labdarības iestādes Jelgavā un Cēsīs
  • 1897. gads: Reiera labdarības iestāde nopērk zemi Dārzu ielā (tagad Bērzaines ielā) patversmes celtniecībai
  • 1899. gads: Atklāj jauno patversmes ēku, ielu pārdēvē par Reiera ielu
  • 1927. gads: Daļu telpu iznomā Cēsu slimo kases valdei
  • 1939. gads: Saskaņā ar starpvalstu līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanos uz Vāciju, patversmes iemītnieces aizceļo
  • 1941. gads: Ēkā izvietojas Cēsu pilsētas ambulance
  • 1942. gads: Ēkā atver Cēsu apgabala tuberkulozes apkarošanas centrālo aizgādvietu
  • 1942. gads: Elza Berkholce iekārto mākslas salonu latviešu mākslas popularizēšanai
  • 1951. gads: Ambulanci pārceļ uz citu ēku
  • Mūsdienas: Ēkā atrodas Cēsu novada pašvaldība
Adrese

Bērzaunes iela 5

Cēsu pilsētas lepnā ēka Bērzaines ielā 5 ir bijusi lieciniece daudzu vēsturisko notikumu un pārmaiņu. Tā sākta celt 19. gadsimta beigās pēc būvuzņēmēja Musse plāniem, un tās sākotnējais mērķis bija ļoti cēls – kļūt par patversmi vecākām dāmām, kas piederēja pie Cēsu vācu kopienas. Šī ēka, kas pazīstama kā “Reiera štifts” jeb Reiera patversme, līdz 1939. gadam pildīja šo funkciju, piedāvājot mājvietu cienījama vecuma vācu dāmām.

Patversmes telpas bija plašākas un greznākas nekā parasti nespējnieku namos, un katrai iemītniecei bija sava istaba ar elegantu iekārtojumu. Kopīgai lietošanai bija pieejama zāle ar klavierēm un bibliotēka, kur cienījamas dāmas vakaros pulcējās, lai apspriestu jaunākos notikumus un baudītu mūziku. Patversmē dzīvoja tikai ap 10 dāmām, un, laika gaitā, brīvās telpas tika iznomātas citām iestādēm.

Otrā pasaules kara laikā ēkas funkcijas mainījās, un tajā atradās Cēsu pilsētas ambulance un tuberkulozes apkarošanas centrs. 1942. gadā ēkā atvērās mākslas salons, kuru vadīja māksliniece Elza Berkholce. Salons kļuva par populāru vietu, kur cēsnieki iegādājās gleznas, grafiku un keramiku, atbalstot latviešu māksliniekus.

Laika gaitā ēkas apkārtne ir mainījusies – nojaukts žogs, paplašināta iela, taču pirmā stāva telpās joprojām var redzēt sākotnējo plānojumu ar atsevišķām istabām un lielo zāli. Šodien šajā vēsturiskajā ēkā atrodas Cēsu novada pašvaldība, kas turpina pildīt sabiedrībai nozīmīgu funkciju, kaut arī citādā veidā nekā to bija iecerējis Gustavs Reiers, šīs ēkas pirmais labdaris.

Avots:
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
Līga Lansberga, Projekts “Latvijas muižas un pilis un citas interesantas vietas”