ENG
Pastaigājoties pa Cēsu vēsturisko centru, kvartālā starp Lielo Katrīnas ielu, Rīgas ielu un Lielo Līvu ielu, grūti iedomāties, ka šeit reiz stāvēja ievērojama mūra ēka ar bagātu un mainīgu vēsturi, kas aizsākās jau Zviedrijas valdīšanas laikā.
Pirmās rakstiskās liecības par šo vietu atrodamas 1665. gada māju specifikācijā. Tolaik gruntsgabals ar numuru 122 piederēja Joahimam Meskavam. Jau tad ēka bija pārdzīvojusi ugunsgrēku, taču tās mūri palika stingri un tika atjaunoti.
18. gadsimtā ēka piedzīvoja interesantu pavērsienu – no privātīpašuma tā kļuva par sabiedriski nozīmīgu celtni. Pilsēta to iegādājās un pārveidoja par “invalīdu kazarmu” – patversmi kareivjiem-invalīdiem. Šo funkciju ēka pildīja līdz 19. gadsimta 70. gadiem, kad to pārdeva publiskā izsolē.
19. gadā īpašumu par 2712 rubļiem iegādājās Cēsu nodokļu pārvaldes vecākais Gustavs Hermans. Pēc viņa nāves 1910. gadā īpašums nonāca Veismaņu muižas īpašnieka Gotlība fon Blankenhagena rokās par 6500 rubļiem – summu, kas liecina par ēkas ievērojamo vērtību tā laika nekustamo īpašumu tirgū.
Īpaši interesants periods ēkas vēsturē sākās 1924. gadā, kad to par 8000 latiem iegādājās Rudolfs Jēpe – ievērojamā grāmatizdevēja Oskara Jēpes brālis. Rudolfs Jēpe ēkā veica nozīmīgus pārveidojumus, ņemot vairākus kredītus “nama pārbūves un kapitālremonta veikšanai”. Ēkas pirmajā stāvā tika ierīkota moderna tipogrāfija ar izkārtni “R. Jēpes grāmatu spiestuve”. Šeit tapa ne tikai grāmatas, bet arī krāsainas afišas, dziesmu lapiņas un dažādas dokumentu veidlapas, kas kalpoja pilsētas kultūras un saimnieciskās dzīves vajadzībām.
Rudolfs Jēpe bija ne tikai uzņēmējs, bet arī aktīvs sabiedriskais darbinieks – 10 gadus vadīja Cēsu Amatnieku biedrību un 15 gadus darbojās kā apdrošināšanas sabiedrību aģents. 1936. gadā cēsnieki svinīgi atzīmēja viņa 35 gadu jubileju grāmatu iespiedēja amatā.
Ēkas dramatiskais gals pienāca 1944. gada 14. septembrī, kad Sarkanās Armijas uzlidojuma laikā tā tika sagrauta ar aviobumbu. Šis uzlidojums bija traģisks ne tikai ēkai – tas prasīja arī cilvēku upurus un ievainoja daudzus pilsētas iedzīvotājus. Līdz 1948. gadam drupas tika novāktas, un teritorija pārveidota par Pionieru laukumu.
Šī ēka ir spilgts piemērs tam, kā viens nams var atspoguļot veselas pilsētas vēsturi – no zviedru laikiem līdz Otrajam pasaules karam, no privātmājas līdz invalīdu patversmei un modernai tipogrāfijai. Tās stāsts aptver gan muižnieku dzimtu likteņus, gan pilsētas kultūras un saimnieciskās dzīves attīstību, gan kara postošo ietekmi uz Cēsu pilsētvidi.
Lai gan šodien šajā vietā vairs nav redzamas ēkas pēdas, tās vēsture palīdz mums labāk izprast Cēsu pilsētas dzīves dinamisko raksturu un dramatiskās pārmaiņas, ko piedzīvojusi pilsēta 20. gadsimta vidū.
Avots:
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”