ENG
Ēka Raunas ielā 7, kas vēlāk kļuva par nozīmīgu izglītības centru, sākotnēji nemaz nebija paredzēta skolēnu smiekliem un mācību procesam. 19. gadsimta beigās tā tika uzbūvēta kā kazarmas Krievijas armijas karavīriem – toreizējā Cēsu pilsētas nomalē. Tomēr liktenis tai bija lēmis pildīt pavisam citu misiju. 1907. gadā ēka nonāca Kristīnes Apkalnes pārziņā, kura šeit nodibināja otro latviešu vadīto vidusskolu Cēsīs – privāto sieviešu ģimnāziju.
Skolas izveide bija īsts kopienas projekts – cēsnieki aktīvi ziedoja līdzekļus, lai iegādātos inventāru un mācību materiālus. Drīz vien skola ieguva pilnas sieviešu ģimnāzijas tiesības. Ēkas popularitāte auga tik strauji, ka jau pēc četriem gadiem, 1911. gadā, tai pievienoja divstāvu piebūvi, kuras frontonā lepni gozējās gadskaitlis “1911”, bet gala sienā – Cēsu pilsētas ģerbonis ar bruņinieku.
Kristīne Apkalne, kura bija izglītojusies Tailovas sieviešu ģimnāzijā Rīgā un jau kopš 1900. gada vadījusi 2. šķiras meiteņu skolu Cesvainē, ieguldīja visu savu pieredzi un sirdi šajā izglītības iestādē. Skola ar katru gadu attīstījās – 1911. gadā tika izveidota pedagoģiskā klase, kur ģimnāziju beigušās audzēknes varēja apgūt skolotājas amatu, tādējādi sekmējot jaunu pedagogu sagatavošanu visam Vidzemes reģionam.
Skolas vēsture nav bijusi bez pārmaiņām – 1916. gadā Kristīne Apkalne veselības problēmu dēļ vadību nodeva Margaritai Neijai, un skola tika pārdēvēta par Cēsu M. Neijas ģimnāziju. Margarita Neija bija beigusi Pēterburgas augstākos sieviešu kursus un ieguvusi II pakāpes diplomu matemātikā, kas tolaik bija neparasts sasniegums sievietei. Pēc M. Neijas-Brantes pārcelšanās uz Rīgu par direktoru kļuva viņas tēvs Pēteris Neijs.
Pirmā pasaules kara laikā skola pieredzēja dažādas varas maiņas – gan vācu okupācijas režīmu, kad tika ieviesta Vācijas liceju programma, gan padomju varu, kuras laikā skolēniem nācās vairāk strādāt dārzos un tīrumos nekā mācīties klasēs, un ticības mācība tika aizliegta. Neskatoties uz šīm pārmaiņām, skolēnu skaits turpināja augt, sasniedzot pat 479 skolnieces 1919./1920. mācību gadā.
1922.gadā finansiālu apsvērumu dēļ ģimnāzija nonāca pilsētas pārziņā un tika pārdēvēta par Cēsu pilsētas sieviešu neoģimnāziju ar A. Ciri direktora amatā. Jaunās administrācijas vadībā, ar skolnieču palīdzību, skolas pagalmā tika izveidotas puķu dobes un rotaļu laukums. 1924. gadā pilsēta ieķīlāja ģimnāzijas ēkas, lai iegūtu līdzekļus Kārļu muižas ūdensdzirnavu iegādei, kas vēlāk kļuva par Amatas spēkstaciju.
Vēlāk, 1925. gadā, saskaņā ar Izglītības ministrijas lēmumu, skolu apvienoja ar Cēsu Bērzaines vidusskolu. Ēkas stāsti turpinās līdz mūsdienām – kopš 1997. gada šeit darbojas Pastariņa skola, turpinot ēkas izglītības tradīcijas un vēsturisko mantojumu Cēsu pilsētā.
Avots:
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
Līga Lansberga, Projekts “Latvijas muižas un pilis un citas interesantas vietas”