Rožu laukuma stūrī stāv neliels namiņš ar īpatnu jumta formu, ko cēsnieki jau gadu desmitiem sauc par “Ķīniešu namiņu”. Šis nosaukums radies pateicoties neparastajai jumta konstrukcijai, kas asociējas ar austrumu arhitektūru, kaut patiesībā tā ir vienkārša kioskveida celtne ar daudz dziļāku vēsturi, nekā varētu šķist. Kur gadu gaitā atradies kafejnīca, suvenīru veikaliņš un tualetes, kādreiz bija galvenā pilsētas ūdens ņemšanas vieta – aka, kas apgādāja cēsniekus ar dzeramo ūdeni vairāk nekā 200 gadus.
Akas sākotne meklējama jau 17.gadsimtā. Zviedru mērnieka J.A.Ulriha 1693.gadā sastādītajā Cēsu pilsētas pirmajā zināmajā plānā redzams, ka viduslaiku Tirgus laukuma (tagad Rožu laukums) stūrī pie tirgoņu būdām atradās ūdens ņemšanas vieta. Pāri plūstošo ūdeni novadīja pa slīpo ielu, ko arī sauca par Ūdens ielu. Mūsdienās īsti nav zināms, cik iedzīvotāju tolaik smēla ūdeni no akas. Zināms, ka 1748. gada 3. augustā tirgus dienā izcēlies ugunsgrēks satricināja ap 600 cēsnieku prātus.
1790.gadā aku pārbūvēja – izmantoja 28 baļķus, 3 strādnieki strādāja 10 dienas. Akas baļķi izmaksāja 4 sudraba dālderus un 8 markas, bet kopējās būvniecības izmaksas bija 7 sudraba dālderi un 38 markas. Lai saprastu mērogu – pirms simts gadiem par 10 dālderiem varēja nopirkt 1 zirgu vai 2 labi barotas cūkas. Tātad aka bija diezgan nopietns ieguldījums! Domājams, ka tieši šī aka redzama igauņa mākslinieka H.E.Hartmana 1844.gada zīmējumā.
Gadsimtu gaitā ūdens daudzums akā samazinājās, mainoties gruntsūdeņiem. 19.gs.vidū pa Rīgas ielu līdz Tirgus laukumam tika izbūvēts koka cauruļu ūdensvads – galvenā ūdens krātuve atradās Konventa (tagad Vienības) laukumā, kur ūdeni pievadīja no Valmieras ielas gravas avotiem. Darbiem Vidzemes guberņas valde atļāva Cēsu rātei izlietot daļu no nespējnieku mājas paplašināšanai savāktās naudas. Tad tapa arī akas, pareizāk sakot, ūdens rezervuāra, pēdējais noformējums – koka namiņš ar vējrādītāju. Tomēr ar gadiem ejot to izmantoja ar vien retāk. Visu pirms jau laika zobs darīja savu – laika gaitā dēļu grīda iztrupēja, un ūdens ņemšana kļuva bīstama. Tāpat arī Cēsis attīstījās un daudz kur izbūvēja ūdensvada pievadus dzīvokļiem.
1926.gadā Tirgus laukumu slēdza, 1927.gadā bijušajā bruģētajā laukumā izveidoja zālāju, iestādīja krūmus un kokus. Bet 1928.gada vasarā pilsētā notika īsts ūdens krīze – dažu stundu laikā viss ūdens pazuda! “Cēsu Avīze” publicēja rakstu „Teika par Cēsu ūdensrijēju. Veci ļaudis stāsta, ka apakš Cēsīm kaļķakmeņa pilī dzīvojot šausmīgs vampīrs – Ūdensrijējs. Nezvēram esot liela mute ar deviņdesmit deviņiem pūšļiem, kuros saejot vai vesela jūra ūdens. Ūdensrijējs aprijot visus Cēsu ūdeņus un aizgādājot uz elli, lai velnam būtu kur vārīt grēcinieku dvēseles… (…) Sestdienās un svētdienās, kad jāpošas uz balli vai baznīcu, akas paliek sausas, kamdēļ jāpaliek ar melnu muti.” Tad bijušo aku „aizvākoja”.
Patiesībā ģeologi to skaidro ar zemes iegruvumiem, kas veidojas vietās, kur apakžsemes ūdens cirkulācijas rezultātā rodas iegruvumi, kuros tad ūdens arī aizplūst zemē caur ģipša slāņiem un dolomītiem. Bet vai leģenda tomēr nav aizraujošāka?
1934.gada novembrī tiek pieņemts, ka Tirgus laukumam jāmaina nosaukums, un Cēsu pilsētas valde nolēma „bijušo tirgus laukumu, kurš tagad glīti apstādīts un kuru tauta nosaukusi par Rožu laukumu, pārdēvēt dzejnieka Andreja Pumpura vārdā. Tas darīts aiz cienības pret dzejnieku, kurš laikā no 1882. – 1883. gadam dzīvojis Cēsīs un devis latvju tautai neaizmirstamo varoņu eposu „Lāčplēsis””.
1939.gada jūlijā iesaistoties tūrisma kustībā, pilsētas valde nolēma bijušās akas vietā “izbūvēt modernu laikrakstu un atspirdzinājumu kiosku ar publikai nepieciešamajām labierīcībām”. Kioska projekta autors bija etnogr āfs un arhitekts Ksavers Andermanis (1897-1974), kurš no 1937.gada maija līdz 1941.gada martam vadīja Valsts vēsturiskā muzeja Cēsu nodaļu. Ēkā viņš ieprojektēja etnogrāfiskus elementus: durvis dēļu skujiņā, logu stūra balsts kā klēts kolonna.
Jaunizveidotā kioska nomas tiesības ieguva K.Šmits, par ko viņš avīzē ievietoja sludinājumu: “Paziņoju Cēsu un apkārtnes iedzīvotājiem, ka ar 1. janv. 1940.g. esmu pārvietojies no Rīgas un Vaļņu ielas stūra uz Andreja Pumpura laukumu Cēsu pilsētas jaunceltā kioskā. Piedāvāju visādus laikrakstus un žurnālus. Plašā izvēlē saldumi un visādas šķirnes āboli. Atspirdzinoši dzērieni.”.”.
Pēc Otrā pasaules kara namiņā joprojām darbojās tualetes. Cēsnieki atceras, ka namiņa apkārtne smakojusi. Avīzē „Padomju Druva” 1988. gada decembrī lasāms, ka pie pilsētas tualetes Rožu laukumā „mašīna novaid vien par to, ka no tualetes plūstošais ūdens strauts „izēdis” ielu.”.
Pēc privatizācijas 1990.gadu beigās “Ķīniešu namiņā” periodiski mājoja dažādi mazi veikaliņi, kafejnīcas un kādu brīdi pat Gailītis-G mūzikas ierakstu veikals.
Avots:
Cēsu muzeja krājumi
Dace Cepurīte, Mg. hist., pētījuma materiāli
Latvijas nacionālā arhīva materiāli