ENG
Cēsu nams, kas savulaik piederēja dažādām ģimenēm un tirgotājiem, ir īsta vēstures lappuse, kas stāsta par pilsētas dzīvi gandrīz divarpus gadsimtu gaitā.
Viss sākās 1789. gadā, kad birģermeistars Johans Georgs Hūns uzcēla šo akmens namu – vienu no retajiem Cēsīs. Sākotnēji tā bija īsti rosīga vieta, kur pa pirmo stāvu čalas vien līda, bet sarunās valdīja vācu valoda.
Ap 19. gadsimta vidu namu nopirka agronoms Reinholds Sigismunds Pētersons par 5400 rubļiem. Viņš bija īsts uzņēmējs – ne tikai izmantoja veikalu telpas, bet 1870. gadā pat ierīkoja maizes veikalu, kur paša sieva cepusi gardāko maizi.
Īpaši nozīmīgs laiks bija, kad Pētersona meita Jūlija Plamše mantoja namu. Viņa nebaidījās no lieliem izaicinājumiem – pat aizņēmās 15 000 rubļu, lai veiktu pilnīgu pārbūvi. Vecā koka bodīte tika nojaukta, uzcelta jauna – ķieģeļu, bet veikalu telpas izīrētas dažādiem tirgotājiem. Viņa pat vecajā zirgu stallī ierīkoja jēlādu žāvētavu.
Hugo Stirne, kurš namu nopirka 1910. gadā, turpināja nama rosīgo dzīvi. Viņa koloniālpreču veikals pamazām pārtapa par dzelzs un tērauda preču veikalu, saglabājot nama dinamisko garu.
Īpaši ziedu laiki sākās, kad 1934. gadā namu iegādājās tirgotājs Voldemārs Rumpītis. Viņš ieviesa modernākos laika sasniegumus – ūdens klozetes, vannas, elektrisko apgaismojumu. Nama pirmais stāvs kļuva par īstu “dāmu paradīzi” ar dažādām bodītēm un veikaliem.
1939. gadā īpašnieks atkal mainījās – nu jau par nama saimnieku kļuva Jelgavas firma “Jānis Bisenieks”.
Šodien šajā namā saimnieko Cēsu Bērnu un jauniešu centrs, bet visa iepriekšējo gadsimtu pieredze joprojām dzīvo šajās sienās. Tas ir dzīvs liecinieks tam, kā mainījusies pilsētas dzīve – no vācu tirgotāju bodītēm līdz mūsdienu jauniešu centram.
Katrs nama īpašnieks ir atstājis savu zīmogu – gan arhitektūrā, gan funkcionalitātē. Un, ja šīs sienas varētu runāt, tās stāstītu par neticami krāšņu un mainīgu vēsturi, kas atspoguļo ne tikai viena nama, bet visas pilsētas attīstības stāstu.