ENG
Ēka celta 18. gadsimta 70.–80. gados. Tā ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, jo ir viena no nedaudzajām līdz mūsdienām saglabātajām 18. gadsimta mūra dzīvojamajām ēkām Latvijas mazpilsētās. Ēka pārstāv baroka un klasicisma stilu mijas periodu un izceļas ar bagātīgu fasādes dekoru. Interjerā saglabājušās trīs 19. gadsimta pirmās puses durvis.
Šajā apkārtnē, netālu no pilsētas bijušajiem Rīgas vārtiem, 18. gadsimtā atradās Cēsu pilsoņu dārzi. 18. gadsimta beigās šo teritoriju sāka apbūvēt ar dzīvojamām ēkām.
1841. gadā medicīnas doktors Georgs Heinrihs Meijers šeit ierīkoja ūdensdziedinātavas iestādi.
Turpinoties Baltijas pārkrievošanai, kad vācu valodas lietojuma dēļ tika slēgta Bērzaines ģimnāzija, Vecpiebalgas draudzes skolas augstāko klašu skolotājs Kārlis Millers 1892. gadā Cēsīs atvēra privātu sešklasīgu reālskolu zēniem ar mācībām krievu valodā. Līdz ar skolotāju Milleru uz Cēsīm pārcēlās arī daļa viņa Vecpiebalgas audzēkņu, kā arī daļa slēgtās Bērzaines ģimnāzijas skolēnu. Viens no tiem bija latviešu komponists Alfrēds Kalniņš, kurš mācības uzsāka Bērzaines ģimnāzijā un turpināja Millera reālskolā.
1898. gadā skola pārcēlās uz Lielo Līvu ielu 1 (tā dēvēto Millera namu).