Rīgas ielā 39 atrodamā divstāvu mūra ēka ar gadskaitli “1924” fasādes frontonā glabā daudz košāku vēsturi, nekā varētu šķist pirmajā brīdī. Savulaik te mājojusi viena no ievērojamākajām Cēsu ārstu dinastijām, bet vēl agrāk šajā vietā atradās pieticīga vienstāva koka māja, kuras galā tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitajā gadā izkārtne vēstīja par kurpnieka darbnīcu. Nekustamā īpašuma vēsture sniedzas līdz pat 18. gadsimta otrajai pusei, kad tā pirmais zināmais īpašnieks bija stiklinieku amata meistars Johans Kristofs Vitmans.
Pēc Vitmana nāves īpašums aptuveni trīsdesmit gadu laikā vairākkārt mainīja īpašniekus. Vispirms to mantoja atraitne Anna Helēna Vitmane, pēc tam, 1806. gadā to ieguva kurpniekmeistars Johans Andreass Taus, kurš 1815. gadā to pārdeva Zemes tiesas advokātam Fridriham Augustam Arctam. Tieši viņš lika nojaukt veco koka ēku un uzbūvēt jaunu. 1821. gadā šo jauncelto ēku iegādājās Zemes tiesas asesors un sekretārs fon Tīzenhauzens, kurš 1827. gadā to pārdeva tālāk Šarlotei fon Rokasovskai par iespaidīgu summu — 2000 sudraba rubļu.
1866. gadā nekustamo īpašumu publiskā izsolē par 4200 rubļu iegādājās medicīnas doktors Peters Vilhelms Gētgens (1828–1920) — izglītots un pieredzējis ārsts, kurš studējis Tērbatas Universitātē un papildinājis zināšanas Berlīnē, Vīnē un Prāgā. Pirms ierašanās Cēsīs Gētgens strādājis kā militārārsts dažādās vietās, tostarp Kaukāzā. Cēsīs viņš sāka praktizēt 1862. gadā, bet 1870. gadā kļuva par Cēsu apriņķa ārstu un vēlāk ieguva Vidzemes guberņas vecākā apriņķa ārsta amatu.
Gētgenu ģimene šajā mājā nodzīvoja vairākus gadu desmitus. Ārsts, sasniedzis 91 gada vecumu, 1917.gada 17. novembrī, sastādīja testamentu, kurā īpašumu novēlēja meitai Idai. Pēc viņa nāves 1920. gada 13. oktobrī, Ida Gētgena 1924. gadā īpašumu pārdeva Kārlim Miglam par 12000 latu.
Jaunais īpašnieks ar pārmaiņām nevilcinājās. Tikai dažus mēnešus pēc iegādes Migla ieķīlāja īpašumu un aizņēmās naudu no Latvijas Bankas, lai vecās koka ēkas vietā uzceltu jaunu divstāvu mūra namu. Tā fasādi šodien rotā uzraksts “1924”. Būvdarbu turpināšanai Migla aizņēmās papildu līdzekļus, tostarp 12000 latu no Latvijas Hipotēku bankas. Nama pirmajā stāvā viņš iekārtoja savu dzelzs preču veikalu, bet pārējās telpas izīrēja Alfreda Paula drogu, ķīmikāliju un parfimērijas tirgotavai.
Diemžēl Miglam arvien pietrūka līdzekļu bankas procentu un rēķinu segšanai. Vairāki uzņēmumi pat vērsās tiesā, lai piedzītu parādus. Situācija kļuva tik sarežģīta, ka 1937. gadā Migla noslēdza pirkšanas–pārdošanas līgumu ar laulātajiem Alvīni un Jāni Goģiem. Viņi kopā ar ēku iegādājās arī veikala inventāru par kopējo summu 28000 latu. Tā kā viņi pārņēma visus Miglas parādus, pārdevējs naudā saņēma vien nedaudz vairāk par tūkstoš latiem.
Pēc nama nacionalizācijas 1940. gada rudenī ēkā tika iekārtots Cēsu patērētāju biedrības pārtikas veikals. Vācu okupācijas laikā, 1943. gadā, Goģu ģimenei tika atjaunotas īpašuma tiesības, un viņi nomaksāja visus atlikušos parādus. Diemžēl pēc padomju karaspēka ienākšanas 1944. gada septembrī, ģimene īpašumu zaudēja vēlreiz. Ēkas vēsturiskā nozīme tika novērtēta pēckara periodā — 1948. gada novembrī tā bija viena no pirmajām ēkām Cēsīs, kas tika kapitāli atjaunota.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
Cēsu pils muzeja krājumiem.